Neej čučēt. 1067

Skyshale033: Esmu tiešām atvieglota, ka citi cilvēki arī atceras to briesmīgo raidījumu. Tātad neesmu viena. Par vienu es gan netieku skaidrībā. Es atceros vienu epizodi, kura man pēc tam vēl gadiem murgos rādījās. Pēc ievada melodijas beigām, bilde pazuda un bija piķa melna, tad kā parasti kadrs nomainījās un rādīja jau ierasto līci. Visi personāži, lelles bija uz tā līča blakām viena otrai. Tad kamera sāka pārlekt no vienas lelles uz otru, rādot kā tās kliedz. Vai vismaz man likās ka tās kliedza, jo skaņa bija apklususi. Lelles un marionetes spazmatiski kratījās un tām bija vaļā mute, man tiešām likās, ka tās kliedza. Tad parādīja arī meiteni, viņa sēdēja sakļāvusi ceļus un raudāja. Viņa izskatījās vārga un nomocīta, it kā viņai būtu jāizcieš vairākas stundas to nemitīgo kliegšanu. Man tik bieži pēc tam rādījās murgi pēc tās epizodes. Vai arī tā tomēr nebija epizode? Varbūt man murgos vienkārši likās, ka esmu to noskatījusies? Man tas tiešām tikai rādījās?

kevin_hart: Man liekas, ka tas nebija sapnis. Es arī atceros ko līdzīgu. Tā bija epizode. Jā.

Skyshale033: Nē, nē, nē, nē. Tas nav iespējams. Tad sanāk, ka tajā epizodē nebija nedz scenārija, nedz domas. Viņi vienkārši burtiski stāvēja uz vietas un raudāja/kliedza visas epizodes garumā.

kevin_hart: Varbūt es tiešām sāku iztēloties, iespaidojoties no Taviem vārdiem, bet man tiešām liekas, ka esmu redzējis to sēriju. Viņi visi kliedza, vai vismaz izskatījās, ka kliedza.

Jaren_2005: Ak dievs, jā. Tā mazā meitenīte, es atceros kā viņa drebēja. Un Ādas zadzējs kliedza viņai virsū, virinot savu žokli tik stipri, ka pilnīgi likās tas izsprāgs no auklu eņģēm. Es izslēdzu ārā televizoru un tā bija pēdējā reize, kad es skatījos to šovu. Es aizskrēju uz otro stāvu pie sava brāļa, izstāstīju viņam visu, kas tur notika un mēs apzvērējāmies nekad vairs neskatīties to raidījumu. Mums pat nepietika drosmes pārslēgt kanālus tajā dienas laikā, baidoties uzskriet virsū Sveču līcim.

mike_painter65: Es apciemoju šodien savu māti pansionātā. Pie reizes es viņai uzprasīju vai viņa atceras bērnu raidījumu, ko es skatījos, kad biju maziņš. Man par pārsteigumu viņa atcerējās Sveču līci un vispār bija pati diezgan pārsteigta, ka es pats atcerējos. Es viņai pajautāju: „Kādēļ?”. Viņa atbildēja:” Jo man tas likās ļoti dīvaini. Kad Tu teici, ka iesi skatīties Sveču līci, Tu vienkārši ieslēdzi tukšu kanālu un, sēžot pie TV, pusstundu lūkojies statikā. Tev gan bija dzīva iztēle tajos laikos...”