Jēdziens nāve attiecas tikai uz formu. Gars ir nemirstīgs. Tāpēc piedzimšana un nāve ir vien relatīvi jēdzieni. Tas, ko mēs saucam par nāvi, patiesībā ir tikai piedzimšana garīgajā pasaulē, un tas, ko mēs saucam par piedzimšanu, ir nomiršana uz kādu laiku iekšējā pasaulē.
Ja mēs esam izsmēluši kādas vienas dzīves iespējamības, tad ar miršanas norisi, no kuras maldīgi baidās, ir nepieciešams pacelties augstākās sfērās.
Sirdī atrodas tā saucamais fiziskā auguma dīgļa atoms. Rožkrustiešu valodā šis dīgļa atoms tiek dēvēts par Dieva grāmatu. Tur ir atzīmētas visas pagājušās dzīves pieredzes. Šis sevišķais atoms ir ilgstošs, un mēs to ņemam sev līdzi visās nākamajās dzīvēs, jo tas veido pamatu mūsu personībām mūžīgi mūžos. Nāve iestājas, kad savienojums starp sirdi un dīgļa atomu salūst.
Dīgļa atoma spēki kopā ar augstākajiem nesējiem – vitālo augumu, iekāres augumu un garu – izkļūst laukā pa galvas augšējo daļu. Tomēr augstāko nesēju savienojumu ar atstāto fizisko augumu rada tā saucamā sudraba aukla, kas pastāv vēl apmēram 3,5 dienas. Tā ir trīskārtīga: viena daļa sastāv no ētera, otra – no veļa (astrālās) matērijas, bet trešā – no domu (mentālās) matērijas.
Šis daļas pieder atbilstošo augumu dīgļu atomiem. Lūzums starp dīgļa atomu un sirdi rada sirds pulsācijas izbeigšanos, bet, iekams sudraba aukla nav pārtrūkusi, augums vēl nav miris.
Šajā stadijā norit ļoti svarīgs process – pagājušās dzīves panorāmas vērošana un šai panorāmā ietverto ainu iegravēšana velī. Dzīves laikā vitālā auguma atstarojošais ēteris darbojas kā jutīga plate, kurā ir atzīmētas visas domas, dvēseles pārdzīvojumi, notikumi un dzīves apkārtne.
Ēteris, ko cilvēks ieelpo līdz ar gaisu, ietver šīs ainas un ar asiņu palīdzību iegravē vitālajā augumā. Tās veido pamatu pieredzējumiem pēc nāves. Pirmo 3,5 pēcnāves dienu laikā ego iedziļinās šajā panorāmā, kas plūst viņa priekšā apgrieztā secībā. Tas nozīmē, ka dzīves pēdējais posms parādās vispirms.
Ja koncentrēšanās un panorāmas vērošana ir pilnīgi skaidra un to netraucē nekādi trokšņi vai nemiers, tad iegravējums ir dziļš un skaidrs, un dzīvē pēc nāves ego būs iespējams sevī iegravēt tikko pabeigtās dzīves pilnu garīgo vērtību.
Turpretī, ja ego tiek traucēts ar nemieru, raudām un žēlabām vai trokšņiem kā kaujas laukā, tad tā koncentrēšanās nevar būt pilnīga un pagājušās dzīves pieredze tikai viegli un nepilnīgi iegravējas velī. Rezultātā gandrīz ir zudusi visa pagājusī dzīve, tas ir, garīgās īpašības, kuras no tās iegūst, ja viss rit normāli. Mums ir ļoti jārūpējas par to, lai tikko nomirušai personai nodrošinātu mieru, lai panorāmas vērošana netiktu traucēta, jo no tā ir atkarīga sirdsapziņas attīstība un pamudinājums uz pareizu darbību nākamajā dzīvē.
Vienlaikus notiek ēteru atdalīšanās process – divu augstāko (gaismas un atstarojošā) ēteru nošķiršana no diviem zemākajiem (ķīmiskā un vitālā) ēteriem. Augstākie ēteri pieglaužas augstākajiem nesējiem un kopā ar tiem dodas uz augstākajām pasaulēm. Tur viņi darbojas kā apziņas bāze. Zemākie ēteri paliek pie blīvā auguma un iet bojā reizē ar to.
Ja nodzīvotās dzīves panorāmas vērošanas laikā ap augumu valda nemiers, ēteru nošķiršanās nevar noritēt pareizi.
Mirstošam cilvēkam nevajadzētu dot dzīvinošus līdzekļus. Tas viņam sagādā lielas sāpes un galu galā neko labu nedara.
Protams, tikai tad, ja ir skaidrs, ka dzīvi iespējams paildzināt tikai par dažām stundām vai dienām. Dzīvinošie līdzekļi augstākos nesējus negaidot ierauj atpakaļ augumā un nedaudz paildzina dzīvi, bet, ja tie netiktu lietoti, cilvēks nāves robežu pārietu ar nelielām sāpēm.
Pēc nāves ķermeni vajadzētu ievietot ledū uz laiku, kas nav mazāks par 3,5 dienām. Iebalzamēšana ir jāaizkavē, jo ego ar augumu vēl saista sudraba aukla, tādēļ iebalzamēšana var traucēt dzīves panorāmas vērošanu.
Šī paša iemesla dēļ ir jāaizkavē arī līķa sadedzināšana, jo augums daļēji vēl jūt sāpes, ja tas tiek bojāts. Pārāk ātra sadedzināšana izgaisina ēterus un izposta panorāmas protokolu, ko tie ietver. Bet pēc 3,5 dienām sadedzināšana ir ļoti ieteicama, jo tā iznīcina fizisko augumu un divus zemākos ēterus ar to magnētismu, tā nekavējoties atbrīvojot ego ceļam uz augstākajām pasaulēm.
Apbedot ķermeņa magnētisms un zemākie ēteri cilvēku uz nenoteiktu laiku piesaista zemei, parasti tik ilgi, līdz sairšana ir jūtami progresējusi vai ir pilnīga. Jebkurā gadījumā tā aizkavē ego gadiem ilgi.
Zinot faktus, kas attiecas uz miršanu un izmantojot šīs zināšanas, mēs varam mūsu draugiem un radiem, kas mirst pirms mums, izdarīt lielu pakalpojumu. Tāpat mēs varam atstāt norādījumus, kā mūsu draugiem un radiem rīkoties, kad mums pienāks laiks atstāt mūsu enkura vietu.
