Nāve iestājas tajā mirklī, kad cilvēks pēdējo reizi izelpo un tā izpaužas kā pilnīga dvēseles atdalīšanās no ķermeņa.
Starp visiem noslēpumiem, ar kuriem cilvēks saskaras kopš laika sākuma, nāves jautājums viņu nodarbina un satriec vairāk par citiem. Nāve ir iznākums, no kura neviens nespēj izvairīties.
Patiesībā mums visiem kādreiz būs jāmirst un jāšķiras no mīļiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esam nodzīvojuši dzīvi. Vienīgais, ko mēs nezinām - kur, kad un kā tas notiks. Daudziem šis neizbēgamais dzīves notikums liekas šausmīgs kaut vai fizisku un morālu ciešanu dēļ, kuras ar to saistās.
Šīm dabiskajām un saprotamajām bailēm pievienojas tas, ka neviens nespēj aprakstīt „dzīvi pēc tam” ar zināšanām par to, vai pastāstīt par savu nāvi. Šādā aspektā nāve patiešām ir daļa no nezināmā, šī termina visfilozofiskākajā nozīmē. Tomēr pagātnes rozenkreiceri mums atstājuši zināšanas, kuras ievērojami apgaismo šo dižo noslēpumu.
Pirmajā mirklī tas šķiet pretrunīgi, taču mūsu priekšstati par nāvi lielā mērā ietekmē mūsu dzīvi, jo tie nosaka arī morālas vērtības, kurām mēs ticam un mūsu uzvedību.
Šai problēmai vispārējā nozīmē ir divas pieejas: materiālistiska un spirituāla. Tiem, kuri noliedz dvēseles un Dieva eksistenci, nāve nozīmē dzīvības izbeigšanos un absolūtu izzušanu.
Uzskatot, ka cilvēks ir tikai fizisks ķermenis, kuram piemīt tikai cerebrāla apziņa, viņi patiešām domā, ka nāvei seko pilnīga un galīga jebkura indivīda izzušana. Tāpēc viņu pieeja nāvei ir negatīva un viņi to uzskata kā visa, kas bijis cilvēks, izbeigšanos. Vadoties pēc šī principa, vairums materiālistu meklē laimi savu fizisko vēlmju apmierināšanā un viņu galvenie prieki balstās uz baudām, ko sniedz materiālā pasaule.
Pēc savas būtības garīgs cilvēks atzīst dvēseles eksistenci, kuru visbiežāk saprot kā nemirstīgu substanci, kura sākas Dievā. Tomēr ar šo ticību nepietiek, lai saprastu, kas ir nāve un kas tai seko. Tāpēc daudzi, lai saņemtu atbildi uz jautājumu: „Kas notiek pēc nāves?”, pievēršas reliģijai.
Nedaudz atšķirīgās formās, taču vairums ticības mācību apgalvo, ka mirušā dvēsele nonāk paradīzē vai ellē, atbilstoši tam labajam vai ļaunajam, ko savā zemes dzīvē cilvēks darījis. Pirmajā gadījumā dvēsele debesīs bauda absolūtu laimi un mūžīgi dzīvo tur kopā ar eņģeļiem. Otrajā – tā iekrīt ellē un neatlaidīgā dēmonu uzraudzībā cieš mūžīgas mokas, kurām nelaimīgie lemti. Gadu tūkstošiem šī reliģiskā aizkapa dzīves koncepcija ietekmēja simtiem miljonu cilvēku ticību un uzvedību. Tomēr arvien lielāks cilvēku skaits sāk to apšaubīt vai atsakās no tās, jo tā viņus vairs neapmierina vai liekas pārāk dogmatiska.
