Stāsts iz Annas Sakses grāmatas "Pasakas par ziediem". Mazliet skumjš, taču no otras puses, jauks. Zinu, Spokiem, ne pārak patīk lasīt, taču par sliktu, tas nenāk. Nu, uzmaniet Zanes, pārāk labas lai zaudētu.
Jāņu vakarā līgotāji pulcējās baros, jo, liekot daudzas balsis kopā, atbalsis atsaucas no lielākiem tālumiem. Tikai pats Jānis, kā katru gadu savas goda dienas priekšvakarā, nebija labā omā un diezgan agri likās gulēt. Bet, kā katru Jāņu nakti, viņu traucēja skaļie līgotāji.
- Tikpat tie diedelnieki neliks miera gulēt, - norūca Jānis un cēlās augšā.
Viņš saģērbās un pa ganu ceļu, slapstīdamies no jautrajiem Jāņu bērniem, iemanījās Melnajā silā.
Tas bija dziļš, tumšs sils. Slaidas egles šalca skum jas dziesmas mūžībai, brūnas priedes kā pīlāri balstīja dabas svētnīcas zaļo jumtu.
Jānis nevarēja izprast, kas viņu tik neatvairāmi vilka uz Melno silu. Daudz baigu teiku klīda par sila burvībām. Gan ļaudis kaunējās no savām bailēm un par tām nerunāja, bet naktīs tikai lieli drosminieki staigāja pa taisno ceļu cauri Melnajam silam.
Arī Jānis kādreiz bija baidījies no tumsas un izdaudzinātās sila burvības, bet, kopš bija pazudusi līgava Zane, kājas pret paša gribu bieži ieveda silā. Sevišķi ap Jāņiem viņam nebija miera. Jānis ne saprata, kas tas bija - meža šalkas, putnu dziesmas vai brīnišķīgā ziedu smarža, kas viņu vilināja meža dziļumos. Laikam gan pēdējā, jo trīsdesmit gadus jau viņš neprātīgi mīlēja meža puķes.
Ap Jāņiem, kad ziedēja smaržīgās naktsvijoles, viņu pārņēma dīvains nemiers. Katru nakti viņš, bezmiega mocīts, klīda pa mežu un, atradis naktsvijoles, ap gūlās viņu tuvumā, ļaudamies to mulsinošajam skurbumam,
Tikai plūkt viņš nevienu naktsvijoli nekad nebija noplūcis. Tik maigi, trausli likās to caurspīdīgie kātiņi, tik glezni baltie ziedi un tik salda smarža, ka Jānim likās apgrēcība ar savām sastrādātajām rokām pieskarties šim dabas brīnumam.
Jānis mīlēja puķes ar dievinošu mīlu laikam tāpēc, ka tās bija mīlējusi viņa Zane. Ikvienu ziedu viņš labprāt noglāstīja, jo ikviens atgādināja tos laikus, kad Zane rītos un vakaros sanesa viņa istabu pilnu ar smaržīgiem un krāšņiem ziediem.
Arī šonakt Jānis gāja tur, kur zināja augam nakts vijoles. Tas bija tālu, sila vidū.
Viņš atrada laukumiņu, no vietas apaugušu nakts vijolēm, kas kā sveces kvēpināja uz debesīm smaržu vīraku.
Jānis apgūlās ziedu pudura malā un atkal domāja par savu Zani. Trīs gadu desmiti pagājuši, kopš viņa tam pazuda, bet vēl arvien viņš to nebija aizmirsis ne sapņos, ne nomodā - Zane, Zane, kā man visa dzīve skanēja, kad tu vēl man biji, - čukstēja Jānis, ar lūpām pieskardamies naktsvijolei.
Un atkal Jānis atcerējās tos laikus, - viņam bija tikai divdesmit četri gadi, kad viņu mājās atnāca dzīvot Vaidupes māte ar savu meitu Zani. Zane sakumā bija bikla un tramīga, tikai retu reizi viņš dabūja manīt tās brūnos matus vējā aizplīvojot. Vaidupes māte prata vārīt zāles dažādām kaitēm, bet, tā kā viņa pati jau bija diezgan veca, ziedus lasīja Zane. Viņa arvien izgāja pirms saules lēkta, lai ap brokastu laiku atgrieztos, rasā nobridusies, pilnu klēpi smaržīgu zāļu un ziedu. Dažreiz viņa gāja arī pusdienas laikā, bet dažreiz pat naktī - kā nu kura zāle bija plūcama.
Kad Jānis bija ar Zani drusku sadraudzējies, viņš sāka to pavadīt gājienos pēc zālēm.
Neaizmirstami kļuva šie gājieni divatā. Zanei bija tik daudz ko stāstīt par augu un putnu noslēpumiem. Tā prata visas putnu dziesmas, un, kad viņi bija paguruši runāt, viņa svilpoja kā vālodze un dziedāja kā purva strazds. Zane zināja, kādus sapņus naktīs uzbur katras puķes smarža. Vakaros viņa sanesa Jāņa istabā kādas puķes un no rītiem kaitināja viņu, stās tīdama sapņus, ko Jānis naktī redzējis.
Tuvojās Jāņu diena. Zane kļuva savādi domīga un bieži naktīs viena pati klīda pa Melno silu.
Kad Jānis jautāja, kas viņai noticis, tā nezināja pateikt.
Reizēm tikai Zane teica: «Kad es pēc pusnakts vai pusdienas laikā eju zāles plūkt, mani kāds sauc meža dziļumā. Un tad man ir baigi un reizē līksmi, jo es nezinu, kas mani sauc.»
Pienāca Jāņu nakts. Jānis un Zane sakūra meža malā ugunis un smiedamies apmētājās ziediem, bet veltīgi pārmeklēja visu Melno silu. Visi atgriezās mājās, tikai Jānis palika mežā.
Meklējot un saucot viņš bija nonācis pašā sila vidū. Te viņš ieraudzīja savādu, nekad neredzētu puķi, kas izplatīja skurbinošu smaržu.
- Tā laikam ir tā pati, kuras smarža Zani reibināja vairāk nekā mani skūpsti un kura Zani ievīla bie zoknī! - iesaucās Jānis un dusmās gribēja to noraut. Bet piepeši viņa kāja aizķērās aiz sakārņa un viņš nokrita zemē, sadurdams rokas un kājas līdz asinīm.
Jānis steidzās mežā uzmeklēt strautu, lai izmazgātu vainas, un pārdomāja, ka būtu taču muļķīgi dusmoties uz ziedu tāpēc, ka tas smaržo.
Pagāja viens gads, otrs, pagāja gadu desmiti, bet Zane neatgriezās. Jānis domāja par viņu kā par mīļu mirušo, bet atsākt izpostīto dzīvi no jauna vairs nespēja. Bija brīži, kad Jānim uzmācās nāves ilgas, bet viņš tās atvairīja.
«Dzīve bez Zanes ir rūgtāka par nāvi,» viņš do māja. «Bet kā lai es atņemu sev dzīvību, kas nepieder man vienam? Un, dzīvs būdams, es vismaz sapņos vēl varu Zani redzēt, bet aiz nāves robežām pat šo sapņu man vairs nebūs.»
Brīnišķīgi smaržoja naktsvijoles. Jānim sāka likties, ka smarža kļūst miglaina un no vieglās miglas veidojas kāds pazīstams tēls. Arvien jaušamāks, arvien noteik tāks, līdz viņš pazina savu līgavu Zani. Zane nāca tuvāk, nometās ceļos un uzspieda viņa acīm vieglu, vēsu skūpstu.
- Zane, mana Zane! - laimē gavilēja Jānis. - Beidzot es tevi atkal esmu atradis! Kur tu biji tik ilgi? Mani mati ir nosirmojuši, un es pats sev liekos vecāks par dievu.
- Draugs, mans uzticīgais draugs, - dvesa smaržaina elpa, - kāpēc tu toreiz, mani meklēdams, nenoplūci to naktsvijoli, pēc kuras sniegdamies paklupi? Tad tavi mati nebūtu nosirmojuši veltās ilgās pēc manis un man nebūtu uz mūžiem jāpaliek te kā puķei.
Jānis nesaprata, ko nozīmē šie dīvainie vārdi.
Zane stāstīja tālāk.
- Toreiz, tanī tālajā Jāņu naktī, mani aizvīla Mežagars. Jau agrāk viņš mani sauca un vilināja, bet man bija bail sekot šai balsij, un es nezināju, kas mani sauc. Tad viņš bija izdomājis viltību - uzplaucējis puķi, kuras smarža ir reibinošāka par taviem skūpstiem, jo viņš zināja, ka es mīlu puķes gandrīz tikpat stipri kā tevi. Toreiz, jau labu laiku pirms Jāņu dienas, es domāju, kā lai pārsteidzu tevi ar kādiem neredzētiem ziediem. Tad Mežagars bija sūtījis šo reibinošo smaržu un es aizskrēju meklēt noslēpumaino puķi.
Meža vidū, šinī pašā vietā, viņš mani satvēra un teica, ka jau sen esot man uzglūnējis. Viņš gribot, lai es kļūstot viņa sieva un paliekot uz visu mūžu mežā. Es teicu, ka tas nekad nenotiks, jo esmu tava līgava un mīlēšu tikai tevi. Visu nakti viņš man lū dzās, bet es pretojos, jo zināju, ka tu nāksi mani meklēt un tad viņa burvība izgaisīs. Es gaidīju, ce rēju, ticēju.
Kad tu otrā nakti viens pats mani meklēji un biji jau tuvumā, Mežagars pārvērta mani naktsvijolē, lai paglābtu no tavām acīm. Tev vajadzēja toreiz puķi noplūkt, tad es atkal būtu pārvērtusies Zanē. Mežagars redzēja, ka tu grasies to noplūkt, pārvērtās pats par sakārni un saķēra tevi aiz kājas. Tu krizdams ievainoji rokas un aizgāji pie strauta tās mazgāt. Trīsreiz deviņus gadus es gaidīju, ka tu noplūksi naktsvijoli, bet tev bija žēl trauslās puķes un glezno ziedu. Un trīsreiz deviņus gadus es liedzos kļūt Mežagara sieva. Viņš lūdzās un dusmojās, bet es gaidīju tikai tevi un smaržojot tvīku pēc taviem skūpstiem.
Pēc trīsreiz deviņiem gadiem cilvēks vairs neko nevar padarīt Mežagara burvībai, un tā man jāpaliek te uz mūžiem starp savām likteņa biedrēm - arī aiz viltām līgavām. Tu redzi, cik viņu te daudz, un visas tās paliek uzticīgas saviem bijušajiem draugiem, jo Mežagars ir vecs un nejauks kā sakārnis. Mans draugs, mans uzticīgais draugs, kāpēc tu nenoplūci mani pēc tās Jāņu nakts! - izdvesa smaržainā elpa, un miglainais tēls sāka irt.
- Zane, neaizej no manis! - iesaucās Jānis un tvēra savu apburto līgavu. Bet viņš satvēra tikai trauslu, baltu ziedu, kas kvēpināja smaržas pār viņa seju.
