Nākamajā rītā viņš atnāca pie manis nesot mazu kastīti. -Es gribu iemācīt tev žonglēt,- viņš sacīja. -Šeit ir dažas lietas, kuras vari izmantot, lai pamācītos pirms es tev sākšu mācīt.
Es ieskatījos kastē. Tā bija pilna ar visdažādākajiem nažiem. -Mani vecāki mani nogalinās!- es protestējoši iekliedzos, šausmināts par to, ka misters manā istabā ienesa nažus - lietas, kuras mani vecāki nemūžam man neļāva pat aiztikt.
Viņš sarauca pieri. -Ir jautri žonglēt ar šiem, es gribu, lai tu pamēģini!-
Es pastūmu kasti projām no sevis. -Es nevaru, man būs problēmas. Naži nav tik droši, lai tos vienkārši mestu gaisā,- mistera sarauktā piere kļuva par drūmu skatienu. Viņš paņēma kasti un atkal palīda zem manas gultas paliekot tur visu atlikušo dienu. Es sāku domāt, cik daudz laika viņš pavadīja zem manis.
Tad man sākās problēmas ar miegu. Misters sāka mani naktīs modināt, teikdams, ka zem loga palicis īstu batutu, lielu, kuru es nevarēju redzēt tumsā. Es vienmēr atteicu un centos atgriezties pie gulēšanas, bet viņš uzstāja. Dažkārt viņš stāvēja man blakus līdz agram rītam, iedrošinot mani lekt. Vairs nebija tik jautri ar viņu spēlēties.
Mana mamma kādu rītu ienāca manā istabā un sacīja man, ka atļaujot pastaigāties ārā. Viņa domāja, ka svaigs gaiss būs labs priekš manis, it īpaši, ja biju iesprostots istabā tik ilgi. Es uzvilku kājās kedas un ātri devos ārā uz lieveņa, ilgojoties pēc saules uz savas sejas.
Misters mani jau gaidīja. -Man ir kaut kas, ko vēlos tev parādīt,- viņš sacīja. Es laikam uzmetu viņam dīvainu skatienu, jo tad viņš sacīja, - tas ir droši, es zvēru.-
Sākumā es viņam sekoju pa taku, kas veda uz tumšu mežu aiz mūsu lielās mājas. -Tas ir ļoti svarīgs ceļš,- viņš izskaidroja. -Man ir bijuši daudzi tava vecuma draugi. Es viņus vedu tālāk pa šo ceļu uz speciālu vietu. Tu vēl neesi gatavs, bet kādu dienu es ceru tevi tur aizvest.-
Es atgriezos mājās domādams, kas tā bija pa vietu aiz takas, pa kuru mani veda misters.
Divas nedēļas pēc dienas, kad pēdējo reizi satiku viņu, mantas bija saliktas kravas mašīnā. Es sēdēšu mašīnas kabīnē blakus savam tēvam visu garo ceļu uz Pensilvāniju. Es izlēmu pateikt misteram par pārvākšanos, bet pat būdams piecus gadus vecs, es sāku nojaust, ka radījuma nodomi nebija manā labā, par spīti tam, ko viņš teica. Tādēļ es pārdomāju un sapratu, ka labāk paturēt savu aizbraukšanu pie sevis.
Mēs ar tēvu bijām kravas mašīnā jau četros no rīta. Viņš cerēja, ka paspēs līdz Pensilvānijai tikt līdz rītdienas pusdienlaikam ar nebeidzamu daudzumu kafijas un enerģijas dzērienu sešpaku. Viņš vairāk izskatījās kā cilvēks, kurš grasījās noskriet maratonu, nevis kurš grasījās divas dienas mierīgi nosēdēt.
-Pietiekami agri priekš tevis?- viņš vaicāja. Es piekrītoši pamāju un atspiedu galvu pret mašīnas logu, cerot, ka man sanāks pagulēt kaut nedaudz pirms uzleks saule. Es sajutu sava tēva roku sev uz pleca.
-Šī ir pēdējā pārvākšanās, es apsolu. Es zinu, ka tev tas ir smagi, ņemot vērā, ka tu esi bijis tik smagi slims. Kad tētis tiks paaugstināts, mēs varēsim apstāties, un tu varēsi ar kādu sadraudzēties.-
Es atvēru savas acis, kad mēs izbraucām no pagalma. Es redzēju mistera siluetu savas guļamistabas logā. Viņš stāvēja sastindzis līdz mēs izbraucām uz galvenā ceļa. Viņš pamāja man žēlīgas atvadas ar steika nazi rokā. Es nepamāju atpakaļ.
Daudzus gadus vēlāk, es atgriezos šajā pilsētā. Mājas vairs nebija, bija palikuši tikai pamati, jo tā nodega pāris gadus pēc mūsu aizbraukšanas. Ziņkārības dēļ, es sekoju takai pa kuru misters mani bija vedis, kad man bija pieci gadi. Daļa no manis cerēja, ka viņš izleks lauā no kāda krūma un nobiedēsmani, bet es jutu, ka viņš bija prom. Kaut kādā veidā, daļa no viņa bija piesaistīta mājai, kuras vairs jau nebija.
Taka beidzās pie kapsētas.
Es pamanīju arī to, ka gandrīz visi kapakmeņi piederēja bērniem.