Montevallo Universitātes spoks. Degošā meitene11

Gultu pārņēma liesmas, tāpat kā Kondijas Kaninhemas naktskreklu. Viņa krita panikā un izmetās gaitenī, kliedzot pēc palīdzības. Bet, kā daudzi cilvēki zina, skriešana ir viena no sliktākajām lietām, ko darīt, ja esi aizdedzies. Aizdegšanās gadījumā ir jākrīt pie zemes un jāvārtās, lai apslāpētu liesmas, taču Kondija to nezināja. Viņa paniski skraidīja šurpu un turu, augšā un lejā, kliegdama, tomēr tas tikai pastiprināja liesmas. Tās kļuva aizvien lielākas un lielākas, nu jau pilnībā apņemot meitenes ķermeni. Viņas draudzenes tikvien kā šausmās spēja noskatīties, līdz Kondija beidzot sabruka uz zemes un nomira. Viņas ķermenis bija pārogļojies.

Kopš meitenes nāves, Kondijas Kaninhemas rēgs klīst veco kopmītņu ceturtajā stāvā. Studenti, kas mīt tieši šajā stāvā, stāsta, ka ir dzirdējuši šausminošus meitenes kliedzienus, kas atbalsojas gaiteņos un priekšnamā. Citi, savukārt, priekšnamā ir dzirdējuši skrejošus soļus, kas dodas augšup un lejup, lai arī neviena tur nav. Daži pat ir saklausījuši meitenes balsi, kas sauc: „Palīdzi man!”

Vēlu kādā naktī meitene, kas tajā brīdī palika Kondijas vecajā istabā, durvju otrā pusē izdzirdēja trokšņus. Kad viņa atvēra durvis, meitene šokēta nolūkojās liesmojošā parādībā, kas aizskrēja pa gaiteni, un tās ķermenis dega un kļuva melns, ap to kvēlojošās liesmas vijās ap ķermeni, atgādinot dzīvu lāpu. Kad meitene atgriezās istabā, viņas gulta bija liesmās. Nākamajā rītā viņa pameta Universitāti un nekad neatgriezās.

No visām paranormālajām lietām, kas vēsta par „meiteni liesmās”, pati savādākā tomēr saistās ar notikumiem ap Kondijas vecās istabas koka durvīm. Tūlīt pēc meitenes nāves, viņas draudzenes stāsta esam redzējušas koka durvīs parādamies Kondijas liesmojošo seju.

Skolas pārvaldnieks lika durvis nomainīt, tomēr Kondijas seja turpināja parādīties arī uz tām. Istabas durvis tika nomainītas vairākkārt, tomēr katru reizi atveidojums uz koka parādījās no jauna. Kopmītņu meitenes bija tik pārbijušās, ka, galu galā, durvis vienkārši izņēma un noglabāja kopmītņu noliktavā.

Stāsta, ka Kondijas istabai pavisam nesen atkal ir ieliktas durvis, taču no metāla. Telpa tiek izmantota kā noliktava, un tajā neviens neuzturas, turklāt tur pārnestas arī savādās koka durvis.

Studenti, kas kopmītnēs mitinās šodien, joprojām stāsta, ka istabas durvis mēdz patvaļīgi atvērties un aizvērties, bet daži ir sajutuši Kondijas rēga klātbūtni savās istabās. Ir dzirdēts, ka meitenes spoks klīst dušās un kliedz; viņa skrien cauri gaiteņiem un kliedz tā, it kā vēl joprojām būtu liesmu apņemta…