Sveiki!
Izlasi iepriekšējās daļas: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Monstrs-pieliekamaja-pirma-dala/833500
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Monstrs-pieliekamaja-otra-dala/835611
Sveiki!
Izlasi iepriekšējās daļas: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Monstrs-pieliekamaja-pirma-dala/833500
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Monstrs-pieliekamaja-otra-dala/835611
Es pārmeklēju māju apmēram stundu, meklējot to, kas bija izbēdzis.Es biju pārbiedēts.Pēckatras istabas izmeklēšanas, es dziļi ieelpoju, un savācos.Ko es daru? Šis ir smieklīgi.Es medīju kaut ko iedomātu.Protams, tur bija skrāpēšanās pie pieliekamā durvīm katru nakti, bet varbūt tā bija liela žurka vai jenots.Varbūt, es tomēr atstāju durvis vaļā pēdējoreiz, kad dzirdēju skrāpēšanos. Kas to lai zina? Kamēr devos atpakaļ uz virtuvi, lai aizvērtu pieliekamā durvis, es sevi nomierināju.Tad es pamanīju kaut ko, ko nekad iepriekš nebiju redzējis.Tur bija dziļi skrāpējumi durvju iekšpusē.Tādi nekad tur nav bijuši. Pat tad, kad es biju bērns, mana māte bija skatījusies vai kokā nav skrāpējumu, un tur nekā nebija.
Kas, pie velna, te notiek?
Bijīgi atkāpos dzīvojamajā istabā, neatraujot acis no pieliekamā durvīm un to dīvainajiem skrāpējumiem.Es paberzēju acis, lai pārliecinātos ka es neredzu lietas.Es pat iekniebu sev lai noskaidrotu, ka nesapņoju.Protams, viss bija pārāk īsts, un man nebija izskaidrojuma.Pēc vairākām minūtēm apjukuma, es redzēju melnu figūru ļoti ātri ieskrienam pieliekamajā un aizverot durvis. Es biju pārsteigts. Es nesapratu, kas figūra bija, bet es uzreiz pieskrēju pie pieliekamā, un atvēru durvis, lai uzzinātu.
Ar skrienošu sirdi, es atvēru durvis un ieslēdzu durvis.Kā vienmēr, tur pilnīgi nekē nebija. Es ātri izslēdzu gaismu, aizvēru durvis, un sakrāvu lietas priekšā durvīm, ieskaitot mana tēva krēslu.Tad es pieskrēju pie savas gultas un paslēpos zem segām , itkā es atkal būtu bērns, pārbiedēts no briesmoņa,, kas dzīvo manas mammas pieliekamajā.Mans nakts piedzīvojums bija beidzies.
Pēc tam, bailes bija pārgājušas, es beidzot aizmigu. Pamodies es tēloju, ka pagājušonakt nekas nebija noticis.Es darīju to, ko es parasti daru: apģērbos,iztīriju zobus, apēdu brokastis, un devos uz darbu. Es mēģināju parurēt pieliekamo un tā iedzīvotāju tālāk no savām domām.
Visu dienu man bija grūt koncentrēties.Es tik tikko spēju pareizi darboties, nemaz nerunājot par jebkā izdarīšanu.Mans priekšnieks to pamanīja un piedāvāja man doties prom ātrāk un mazliet atpūsties.Es gandrīz izkliedzu ''Nē!'' uz viņu, lūdzoties, lai viņš ļauj man palikt mazliet ilgāk.Es negribēju atrasties savas mājas tuvumā.Par laimi, viņš atļāva.
Pat, ja es varēju palikt darbā ilgāk, man kādreiz bija jāiet prom.Neskatoties uz manu nogurumu, diena pagāja ātri un es atkal atrados tajā nolādētajā mājā.Es baidījos no tās.Pat manas atmiņas parvecākiem nepalīdzēja.Es vairs negribu būt saistīts ar šo māju.Neskatoties uz mau iekšējo uzliesmojumu, es atvēru durvis un iegāju iekšā.
Mani sveicināja skrāpēšanās skaņa, bet šoreiz tā bija skaļāka nekā jebkad.Skrāpēšanās drīz kļuva par apdullinošiem sitieniem pa durvīm.Priekšmati, ko biju sakrāvis priekšā durvīm pat mazliet kustējās.Lai kas tur arī būtu, tas gribēja tikt ārā.
Es biju tikpat nobijies, kš iepriekšējajā naktī, bet es arī biju slims no pārbaudījumiem.Es biju uz sava kritiskā punkta, un man vajadzēja lai šis beidzas.Piegāju pie pieliekamā in noņēmu lietas. Sitiei turpinājās. Paņēmu brīdi lai garīgi sagatavotu sevi.
Pēc dažām minūtēm es atvēru durvis.
Tur, sēžot aiz durvīm bija suns.Tas vienkārši tur sēdēja un apjucis skatījās uz mani.Es skatījos tieši tāpat. Kā šis varēja būt?Pēc tam, kad tas mani vēlreiz apskatīja, suns pienāca pie manis un pieglaudās pie manas kājas.Inastinktīvi, es pieliecos to noglaudīju, tieši kā es glaudītu parastu suni - bet šis nebija normāls suns.Pēc vairākām iepazīšanās minūtēm tas pagriezās un iegāja pieliekamajā, pazūdot tieši manu acu priekšā.Tas...tas bija spoks.
Manas bailes vairs neeksistēja.Atnākot mājās un dzirdot skrāpēšanās skaņu, es smaidīju. Tagad es nevis atvēru pieliekamā durvis lai redzētu tukšumu, bet gan li izlaistu savu jauno draugu.Viņš staigšja pa māju un pētīja kā ormāls suns, viņš pat skatījās televizoru ar mani.Vienmēr, kad kāds atnāca pie manis viņš pazuda. Šķiet ka viņš ir diezgan kautrīgs.Māja ir ļoti veca un tai ir bijuši diezgan daudzi īpašnieki, tādēļ nolēmu, ka viņš piederēja kādam pirms maniem vecākiem.Laikam jau viņš nevarēja atlaist šo vietu.Arī es nevarēju.Ne tagad.