Mitoloģiski tēli un dzīvnieki. Ko tie nozīmē dažādu tautu kultūrā un simbolikā?8

*Elle* Tradicionālais pretstats debesīm. Tās izcelsme gan ir saistīta ar tumšo pazemi, taču teoloģiskā pasaules aina ellē paredzēja soda vietu grēciniekiem, kuriem tur jācieš bezgalīgas mokas. Tāpat kā debesīs Dieva vai dievu mājoklis un pastāvīga uzturēšanās vieta, tā elle ir nežēlīga pazemes valdnieka vai velna valstība. Jau pirmskristīgajās reliģijās drūmā pazeme raksturota kā drūma un nomācoša vieta. Priekšstats par igunīs liesmojošu elli ar apdulinošu sēra smaku daļējiradies no senās Hinomas ielejas, kas kalpoja par atkritumu sadedzināšanas vietu pie Jeruzalemes, bet daļēji arī no vulkāniskās darbības vērojumiem

*Kaķis* Mūsdienās iemīļots mājdzīvnieks, ko izmanto gandrīz tikai par peļu un žurku ķērāju, simbolikā izpelnījies galvenokārt sliktu slavu. Ap 2000. gadu pr. Kr. Senajā Ēģiptē pieradināja nūbiešu dzelteno kaķi, tomēr šai apvidū jau agrāk bija pazīstams īsastainais niedru kaķis, kurš “Mirušo grāmatā” nogriež galvu ļaunajai čūskai Apopam. Mājas kaķis drīz vien aizstāja dievus- lauvas, kaķu dieviete Basteta senākos laikos bija lauvene, taču vēlāk kaķus mumkficēja kā tās iemiesojumus un viņu pašu atveidoja kā sievieti ar kaķa galvu. No Ēģiptes kaķi vēlāk ieviesās Grieķijā un Romā, tur tos uzskatīja par dievietes Diānas atribūtiem. Īpašu burvju spēku piedēvēja melnajiem kaķiem, Un pat to pelni, izkaisīti uz laukiem, spējuši atvairīt kaitēkļus. Ķeltiem kaķi simbolizēja ļaunos spēkus, un tos itin biezi upurēja, taču ziemeļģermāņi dievieti Freju iztēlojās braucam kaķu vilktos ratos. Kaķu acis, kurām zīlīte mainījās atkarībā no gaismas spilgtuma, uzskatija par maldinošām, un dzīvnieka spēja medīt gandrīz pilnīgā tumsā rosunāja valodas par savienību ar tumsas spēkiem. Kaķi minēja saistībā ar izvirtību un nežēlību, to galvenokārt uzskatija par raganām izpalīdzīgu garu, kuras nereti devušās uz sabatiem melna runča mugurā. Melns kaķis vēl šodien tautas ticējumos ir nelaimes simbols. Interesanti, ka Senās Ēģiptes komiski satīriskajos papirusos bieži parādās “otrādi apgrieztā pasaule”, kur peles kara ratos dodas cīņā pret cietoksnī sabēgušiem kaķiem, tas atgādina gadu tūkstošiem vecu mūsdienu “Toma un Džerija” variantu.

*Krokodils* Lielais ūdens reptilis, kura āriene atgādina pūķi, domājams, ir idents ar Bībelē minēto nezvēru Leviatānu- vienu no aizvesturiskā haosa būtnēm. Senajā Ēģiptē tā līdzinieks bija dievs Sebeks, ko galvenokārt pielūdza Šeditas pilssētā. Senajā romā ticēja, ka tas, kurš ieziedies ar krokodila taukiem, var neskarts peldēt krokodilu barā un ka pie pagalma vārtiem piestiprināta krokodila āda pasargā no krusas postījumiem. Krokodils arī tiek uzskatīts par liekulības simbolu, jo saskaņā ar tautas ticējumu tas, kad notiesājis laupījumu nožēlā lej asaras ( “krokodila asaras”). Viduslaikos krokodils ar savu savu milzīgo rīkli simbolizēja elles vārtus. Krokodils arī bija bagātību un auglību sološa zīme, kas, pēc proesteru pareģu uzskata, deva bērniem svētītu ģimeni, laimi un varu.

*Žurka* Žurka līdzīgi pelei, ir galvenokārt negatīvā nozīmē izmantots simbols. Tomēr žurka var būt arī dvēselisks dzīvnieks. Žurka, iznīcinādama pārtikas krājumus un pārnēsādama sērgas, ieguva ar velnu un tā dēmoniskajiem palīgiem saistīta dzīvnieka slavu, žurka kalpojot raganām, lai kaitētu lētticīgoem ļaudīm. Pilnīgi citādi žurku novērtē Dienvidu un Austrumāzijas tautu kultūras. Indijā atsevišķās vietās žurku lolo rao speciāli celtos tempļos, turklāt, liekas galvenais pamatojums šādai rīcībai varētu būt bijusi vēlme nomierināt slimību dēmonu. Uz žurkas jāj zinību dievs Ganeša, kam ir ziloņa galva. Japānā žurka ir laimes dieva pavadone. Tur un arī Ķīnā par satraucošu zīmi uzskatīja žurku trūkumu mājā un sētā. Ja žurka skrubinās tad tā “skaita naudu”, skopuli Ķīnā sauc par “naudas žurku”. Dinvidķīnā uzskata, ka žurka cilvēkiem atnesusi rīsus kā kultūraugu. Žurka ir ķībiešu zodiaka pirmā zīme, līdzīgi kā Eiropā Auns.

*Sikspārnis* Dzīvnieks ar daudzvaidīgu simbolisko nozīmi, kura divejādā daba (spārnots zīdītājs) piesaistīja uzmanību vairākās kultūrās. Rietumu pasaulē tā bija baisa būtne, kas it kā mēdz ieķerties cilvēka matos. Stāsti par Dienvidamerikas asinssūcējiem sikspārņiem- vampīriem- ietekmēja Eiropas sabiedrisko domu, kas nekaitīgos zvēriņus, kuri pārtika no odiem, padarīja par šausmas iedvesošām būtnem. Citās kultūrās sikspārnim ir labāka slava. Vidusamerikas maiji to dēvēja par soc, un socilu ciltis šo dzīvnieku godināja kā dievu sargātāju. Senajā Ķīnā sikspārnis bija laimes simbols, galvenokārt tāpēc, ka tā izruna (fu) bija tāda pati kā vārdam “laime”. Pieci sikspārņi mozīmē tikpat daudz laimes piešķirtās veltes, proti, lielu vecumu, bagātību, veselību, tikumību un dabisku nāvi. Īpašu svētību nesa sarkanie sikspārņi, kuru krāsai vajadzēja aizbiedēt ļaunos spēkus. Āfrikāņu mītos sikspārnis ir apveltīts ar īpašu gudrību, jo lidojot tas nekam neuzgrūžas virsū. Antīkajā pasaulē silkspārnis bija modrības simbols, un tā acs bija drošs līdzeklis, kā izsargāties no miegainības. Jau tolaik bija pieņemts sikspārņus pienaglot pie durvīm, lai tie pasargātu no nakts dēmoniem un ļaunām burvestībām.

*Vilks* Viduseiropā līdz pat jaunakajiem laikiem vēl arvien ļoti bīstams plēsīgs zvērs. Nav brīnums, ka pasakās no tā cilvēkam draud lielas briesmas un tas aizvien parādās kā ienaidnieks dzīvnieka izskatā, tiek minēti arī vilkos pārvērsti asinskāri cilvēki (vilkači). Antīkajā pasaulē vilku uzskatīja par “spoku zvēru”, uz kuru paskatoties vien varēja palikt bez valodas. Romieši vilka parādīšanos piems kaujas varēja uztvert kā nākamās uzvaras priekšvēstnesi, jo tas bija pakļauts kara dievam Marsam. Vilku var uzskatīt par rīta saules simbolu, jo tas naktī redz, tomēr pārsvaru gūst negatīvais vērtējums, kas vilkā saskata mezonīgus un sātaniskus spēkus. Arī Senajā Ķīnā vilks iemiesoja alkatību un nežēlību. Ar “vilka skatienu” apzīmē neuzticēšanos un bailes. Tikai stepes tirku ciltīm vilks bija totēma dzīvnieks, viņu karogos un standartos bija attēlota vilka galva. Pretstatā ar šiem uzskatiem ir teikas, kuras vestī, ka vilkumātes zīda un uzaudzina cilvēkbērnus. Bīstamais plēsīgais dzīvnieks tātad zinamos apstākļos var kļūt par bezpalīdzīgu radību spēcīgu aizstāvi. Teiksmaini stāsti par “Vilkabērniem”, t. i., vilku uzaudzinātiem cilvēku bērniem, atradeņiem, ir pazīstami ne tikvien Indijā, bet arī Eiropas folklorā.

*Ķirzaka* Tā kā šis dzīvnieks gulēja ziemas miegu, to uzskatīja par nāves simbolu, kam sekoja augšāmcelšanās, tomēr ķirzaku atveido arī uz monētām, kur parādīts, kā to nogalina saules dievs (Apolons). Uz Romiešu monētām to attēloja saistībā ar ārstniecības dievieti Salūti, iespējams, ka sakarā ar ķirzakas īpašajām reģenerācijas spejām, zaudējor asti, taču Artemidora sapņu grāmatā tā bija norāde uz “nicināmiem uzskatiem”.