Mitoloģiskās būtnes, kuras laika gaitā kļuvušas ļaunas. 2.da3

Rūķi

Sastopami praktiski visu tautu mitoloģijā. Tos sauc dažādi - par labajiem kaimiņiem, sīko tautu, mazo tautiņu (vai arī fejas) u.c. Izcelsme - pilnīgi neskaidra. Kā vēsta kristiešu leģenda, kad Ievai bija bērni, (nezināmie, kas starp citu minēts pie Ādama: Un viņš dzemdināja dēlus un meitas...),tad šie mazie nerātņi nosmulējās un paslēpās no mātes biezoknī. Tad, kad Ieva tos sauca, kad sastapās ar Dievu, tie nav radījušies. Tā nu nokaunējusies Ieva sabāra tos un teica, lai tie tad vairs acīs nerādoties (vai citā variantā sašutušais Dievs - par bērnu nepaklausību) nu un tā nu tie uz mūžiem aizgāja, pazuda un izveidoja atsevišķu rūķu (vai citā versijā - feju) tautiņu, atšķirtu no cilvēkiem. Tie gan paradās dažreiz, taču kā nerātneļi, un parāki par mums, mūs izjoko. Ir daudzi gadījumi, kad ceļiniekiem piesējušies klāt ''mazie ķipari'' un dancojuši apkārt un draiskojušies un vēlāk naktī vai pēc daņčiem pametuši kaut kur attālu nost no ceļa (jo cilvēks sākumā nobīstās, bet redzot draudzību, jūtās omulīgi, pierod un nemana kā laiks paskrien garām).Un ir kāda maza īpatnība - pretēji sieviešu kārtas fejām, rūķi ir praktiski tikai vīriešu kārtas, jo viņu sieviņas uzturās, praktiski, tikai mājās, un līdz ar to nav īsti apjausmas, kādas tad būtu pēc rakstura pret cilvēkiem, lai gan pārsvarā tiek uzskatītas, kā viesmīlīgas mājsaimnieces. Kopumā, šīs būtnes izturās pret mums neitrāli un ietur distanci.

Arī šeit sastopami ļauni, cilvēkam naidīgi spēki. Parasti tie ir sētas gari - iespejams, rūķu paveids, kuri čīkstina vārtiņu eņģes, svilpo, rada haosu ap cilvēku saimniecību un visādi citādi kaitē. Kā jau ne labajiem tipiņiem, tiem ir arī raksturīgs atbaidošs izskats. Ir arī sastopami nejauki mājas gari, taču te jau būs vainīga paša mājas saimnieka nolaidība pret namu. Šie rūķi dažkārt mīl slēgt norunas un ir ĻOTI kāri uz naudu. Kā divus piemērus var minēt leģendas. Pirmajā , kur karalis padzird, ka viņa meita slepeni māk pīt salmus zeltā un tā nu nabaga meiteni iesloga pilī. No neziņas ko nu iesākt meitene lūdz palīgā rūķi Rumpelstiķi, lai tas izdara darbu. Rūķis ir ar mieru ar noteikumu, ka meitene ar viņu precēsies un dzīvos kopā, vai viņa atdos tam savu pirmdzimto bērnu. Bet ja viņa to nevelās viņai  vajadzēšot uzminēt rūķa vārdu (skarba afēra vai ne?). Ta nu rūķis izdara savu darbu. Taču klāt jauna liksta - nekādi meitene negrib kļūt par rūķa sievu vai atdot savu bērnu. Situāciju izglābj kalpone, kura klusītēm noklausās, kā jau gavilējošais rūķis dzied savu vārdu...

Nu un otrā leģenda ir par mūsu pašu Dundagas Zaļo jumpravu. Domājams to stastīt pilnībā būtu nevajadzīgi, bet kopumā tāvarētu skanēt šādi: Ķēniņš atvēlējis rūķiem slepeni ballēties uz 1 nakti, ķēniņa dārznieka meita to balli noskatās, kāds rūķītis dejas karstumā paklūp, meitene iesmejās, ugunis apdziest un vēlāk rūķis nolād abus. Ķēniņu - par solījuma neturēšanu un to, kad šis mantinieku dabūšot tikai tad kad bērzs uz akmens izaugs tik liels, ka no tā varēs taisīt šūpuli, nu un meiteni - ja nedevi mieru tagad nedosi nevienam mieru arī pēc nāves...Tā nu tas bija. Bet ļaunumu tie dara vēl tadu (tā kā fejas) ,kad samaina cilvēka bērnus pret kaut kādiem izdzimteņiem, un tā nu nabaga bērni izaug rūķu sabiedrībā, bet ''dzeguzēns'' - izdzimtenis drīz vien nomirst.

Ahasvers (Mūžīgais žīds)

Leģendāra , mītiska persona, pēc ticējumiem mužīgai klejošanai nolemts cilvēks, dzīvojis Jēzus Kristus laikā un kurš nu klejodams gaida Kristus Otro atnākšanu. Īsti ''ļaunajos'' jau neietilpst, un neko nedara tādu, drīzāk gan savas reiz pieļautās kļūdas dēļ pats cieš. Sarkastiski pieņemot - ebreju tauta, kura reiz atteikusies no Kristus un nu kura nemierā klejo pa visu plašo pasauli. Vispār interesants temats - ''mūžīgie klejotaji'' te ietilpst Bībeles Kains, jo tur ne vārda nav teikts par viņa nāvi, spoku kuģis ''Klīstošais Holandietis'', grieķu Sīzifs, kuram mūžam jāveļ akmens klintī, un nezināmā vārdā Kristus krusta naglu kalējs (Buttadeo vai Buttadio ? ), kuram mūžam jākaļ krusta naglas.

Un tā nu viņs klīst pa pasauli nāvi neredzot un nezinot miera, un allaž viņam ausīs skan viņa paša teiktie vārdi: Ej projām ko tu vēl gaidi?''...

Tā nu leģenda vēstī (nav sastopama Bībelē), ka tad kad Jēzus nesa savu krustu uz Golgātu viņs uz brīdi apstajies pie kāda zemnieka mājas lai nedaudz atpūstos. Šis zemnieks bija jau vārdā nosauktais Ahasfers. Diologs visumā ir vienāds:

A: Kas tu tāds? Ko tu te dari? Ej projām, ko tu vēl gaidi?''  vai ''Ej! Tu jau esi Dieva dēls atpakaļceļā atpūtīsies (var noprast pēc krustā sišanas un Augsāmcelšanās)!

K: Es jau varu pagaidīt. Vai, grūtāk būs gaidīt tev. Un arī tu mūžam iesi un nebūs tev ne miera, ne nāves! vai arī :Es iešu un arī tu iesi un mani gaidīsi''!

Ir ticējums, ka reizi 50 gados Ahasfers dodās uz Tā Kunga kapu, lai lūgtu Viņam piedošanu, taču allaž izceļās liela vētra un tā nu viņs neitiek un klīst vēl arvienu un tā jau 2000 un vēl arvien gadu.

Titāni

Tā nu nedaudz pārejam uz sengrieķu mitoloģiju. Titāni minēti Hēsioda ''Teogonijā''. Tur teikts, ka sākuma bijis tikai nebeidzams Haoss. No Haosa dzima Zeme-Gaja , bet no Zemes dzima Debesis - Urāns. Zeme (Gaja) apņēma par vīru Debesis (Urānu) un no viņu savienības radās 12 bērni, 12 titāni un tie bija: Okeāns, Hiperions, Kojs, Krons, Krijs, Japets, Tētija, Teija, Mnēmosine, Fēbe, Reja un Temīda.

Grieķu titānu paaudzēs neizsekosim, bet īsuma apskatīsim situāciju. Tā nu titāni bezbēdīgi valdīja pasaulē. Ar laiku, kā jebkurā ,gimenē sākās nesakaņas. Urānam bija bērni - SimtrOCI (Hekatoniheiri) gigantiski milži, kurus to spēka un neglītuma dēļ , tēvs ieslodzīja pazemē. Māte Gaja no tā cieta neizsakāmas mokas, un tapēc kūdīja visus savus bērnus, lai tie saceltos pret tēvu. Neviens to neuzdrošinajās, taču jaunakais dēls Krons to bija ar mieru darīt. Nakts aizsegā viņs piezagās pie tēva un kastrēja viņu ar sirpi, tādējādi liedzot viņam auglības spēku. No Urāna asinīm jūrā Kipras salas tuvumā no putām dzima mīlas dieve Afrodīte (saukta arī par Kiprīdu), bet no putām uz klints - erīnijas - atriebes naida dievības. Un tā Krons sāka valdīt pasaulē. Ar laiku arī viņam bija bērni, bet pēc Gajas pareģojuma viens no viņiem gazīs tēvu. Baidoties no tāda paša Urāna likteņa viņs savus bērnus aprija. Bet viņa māte Reja izglāba Zevu- pašu jaunāko bērnu un viņa vietā pasniedza Kronam autiņos ietītus akmeni, ko Krons aklās dusmās arī aprija. Zevs izauga slepus, un nolēma atriebties tēvam un likt tam izspļaut savus bērnus. Viņš slepus iedeva Kronam vemšanas zāles un Krons izspļāva laukā aprītos bērnus - Poseidonu, Aīdu, Hestiju, Dēmetru un Hēru.Tad starp tēvu un dēlu izcēlies karš, kā arī starp parējiem titāniem. Karš ilga 10 gadus un drebēja pat Tartars (pazemes valstība zem mirušo valstības) un uzvaras nebija nevienai pusei. Tad Zevs atbrīvoja Simtročus. Tie meta titāniem virsū kalnus, bet ciklopi darināja Zevam zibens bultas. Tā nu uzvarēja Olimpieši titānus. Un tos sagūstītus iemeta Tartarā un lika aiz biezām vara durvīm sardzē stavēt Simtročiem, lai nu atkal titāni neizkļūtu brīvībā.

Tā nu grieķu dievi sāka valdīt pasaulē pārņemot titānu varu. Tas , iespējams, saistīts ar kultūras, valsts, varas rašanos, kad vecie dievi bija kļuvusi neaktuāli un sabiedrība, pat piespiedu un vardarbīgi, pārgāja citā valsts stāvoklī un ''jaunie dievi'' iznīdēja ''vecos''.

Paldies par uzmanību!