Mistiski, patiesi stāsti, 1. daļa.34

Pēc nedēļas atnāk pie manis cita draudzene Oksana, saka, ka Natālija nositās –brauca ar jaunieti ar motociklu. Puisis nenovadīja motociklu, viņus uznesa uz akmens un Natālija ar galvu atsitās pret apmali. Trauma bija nāvējoša, bet puisis tikai traumēja kāju. Es ļoti pārdzīvoju par draudzenes nāvi. Domāju, kāpēc labi cilvēki tik maz dzīvo? Apglabājām, bet pēc divām nedēļām viņa atnāca pie manis sapnī ( man tieši tad bija depresija), un viņa teica: „Nāc pie manis, savādāk man te ir garlaicīgi.” S.S.V.

„Brīnumainā izglābšanās” „1985. gada vasarā mani aizsūtīja komandējumā uz Jaltu rekonstruēt māju – muzeju, kas piederēja komponistam A.A. Spendirovam. Nezinu, vai māja ir saglabājusies vēl tagad, bet agrāk tā atradās pašā krastmalā.

Mašīna bija veca, „GAZ – 24”. šoferis izrādījās runīgs, visu pastāstīja par brīnumaino kultūras dzīvi, teica, ka man ir jautri jāpavada komandējuma laiks. Kaut kur pusceļā mašīnai sāka silt motors, izvārījās ūdens radiatorā. Šoferis aizgāja pie kaut kādas upītes, kas tecēja no kalniem. Es paliku mašīnā, atvēru logu un baudīju ainavu. Tajā laikā mašīnu bija maz, ceļš tukšs. Pēkšņi metrus piecdesmit no mašīnas parādījās mana mamma. Viņa māja ar roku, sauca mani pie sevis. Es ļoti nobrīnījos – viņa šeit nevarēja atrasties. Pirms diennakts, atbraucis no Simforopoles, es pazvanīju viņai mājās, atskaitījos par notiekošo. Bet mamma sauca mani arvien stiprāk, arvien uzstājīgāk, kaut pati netuvojās. Pārsteigts es izkāpu no mašīnas un gāju pie viņas. Pagāju metrus trīsdesmit, izdzirdēju aiz muguras bremžu čīkstēšanu un stipru triecienu. Apgriezos un apstulbu no šausmām: reisa autobuss notrieca mūsu „gaziku”, un tas iebruka aizas dibenā.

Uz manu šoferi, pieskrējušo no trokšņa, bija žēl skatīties. Bet man no tā atziņas, ka es varēju atrasties salonā, skudriņas noskrēja pār muguru. Es paskatījos tur, kur stāvēja mana mamma. Tur neviena nebija.” S.M. Tatarinovs