Grāmata ir ceļvedis mirušo dvēselēm, lai palīdzētu ''ba'' nonākt aizkapa valstībā. Himnas, lūgšanas, maģiski vārdi apraksta miruša cilvēka dvēseles ceļojumu uz Tiesas Zāli, kur dievs Anubiss ar Totu rakstveža lomā un 42 Mirušo Tiesneši sver mirušā sirdi uz lieliem svariem.
Senā Ēģipte. (pmē)
Pirmais Duata valstības apgabals, kurā iepeldēja Saules dieva laiva ar pavadoņiem, saucās ''Ra ieleja'', ko pārvaldīja pazemes dievība Upuats jeb ''ceļa atvērējs''. ''Ra ielejā'' nonāca visas mirušo dvēseles gan taisnīgās, gan arī ļaunās. Šeit notika pirmā dvēseļu tiesa sirds svēršana, ko noturēja dievību padome Ozīrisa klātbūtnē. Uz viena svaru kausa tika likta mirušā sirds kopā ar dvēseli, bet uz otra taisnības dievietes Maatas mērs: simboliska patiesības spalva. Tām dvēselēm, ko tiesa atzina par neatbilstošu šim fiziskajam mēram, uzreiz bija jāiet bojā. To sirdis aprija nezvērs Anubiss, kas stāvēja aiz gudrības dieva Tota, kurš pierakstīja dvēseles svaru. Pirmajā nakts stundā tika iznīcinati ļaunākie Ra ienaidnieki Ozīrisa nonāvētāja Seta pielūdzēji. Turpretīm taisnīgos tiesa atzina par ''dieviem tīkamiem''. Daļu no mazāk taisnīgajiem atstāja Upuata pārziņā, nodrošinot viņus ar zemi pēcnāves dzīvei. Pārējie drīkstēja doties Duata valsts otrajā daļā, ko pārvaldīja dievība Uerne.
Otrajā nakts stundā, kuru sauca ''Gudrais, kas aizsargā savu valdnieku'', Saules dieva pavadoņu skaits palika lielāks. Procesijai pievienojās vairākas laivas ar galvenajām likteņdievībām. Pazemes upē priekšgalā peldēja Mēness laiva ar gudrības dievu Totu, kurš pārvaldīja Mēness redzamos veidus sirpīti un pilno disku. Nākošajā laivā, ko greznoja dzīvības simbols skarabejs, atradās dievietes Maatas varas atribūti, kas bija paredzēti taisnīgas dvēseļu tiesas nodrošināšanai. Trešajā laivā krokodila izskatā atradās Ozīriss, kurš sprieda bargu tiesu netaisnajām dvēselēm. Bet ceturtajā laivā atradās maizes un labības dievības, kurām vajadzēja pabarot pazemes valstī atstātās taisnīgās dvēseles. Pazemes Nīlupes abos krastos atkal turpinājās tiesa, un Saules dievu nepielūgušās dvēseles tika iznīcinātas. Dažām ierādīja vietu palikšanai Uernes valstī.
Trešajā nakts stundā Saules laiva ar dievišķo procesiju peldēja netraucēta plašajā pazemes upē. Šo Duata valsts daļu sauca par Pertiju jeb ''piekrastes dieva valsti''. Tā bija ''ieleja vienīgajam valdniekam Ozīrisam'', kur notika jauna dvēseļu atdalīšana. Tur palika dvēseles, kas nepazina šīs pazemes daļas noslēpumus. Kādā lūgšanā teikts: ''Kas zinās šo dievību vārdus, tas tiks piepulcināts gaišajam garam, tā kājas kļūs stipras un tas netiks iznīcināts. Viņš izies kā Ka, kā tas, kas elpo gaisu līdz savai stundai.''Trešās stundas zvaigžņu dievība saucās ''tas, kas atdala dvēseles''.
Pirmajās nakts stundās mirušā Saules dieva ceļojums noritēja bez šķēršļiem. Tālākajās gaitās tas tika apdraudēts.
Ceturtajā nakts stundā pazemes valsts upe palika sekla un sākās tuksnešains apvidus, ko pārvaldīja Sokars ''tas, kas varens ar savu spēku''. Sokara apgabals bija ''apslēptā pārvilkšanas vieta''. Lai to pārvarētu, Saules laiva pārtapa par čūsku. Čūska ēģiptiešiem bija laika simbols, ko dēvēja ''tā, kas aptver pasauli'', jo noslēpumaino dievību vārdus nekad tiešā veidā neuzrunāja. Čūska peldēja pa pirmatnējo okeānu dieva Nuna valstībā, veidojot īpatnēju izliekumu debesjumu, pār kuru peldēja zeltītā Saules dieva laiva. No Sokara valsts sākās noslēpumainais ceļš uz Imhetu ''svētlaimības laukiem''.
Piektajā nakts stundā Saules laiva nonāca visdziļākajā Duata valsts apgabalā ''vietā, kur dzimst dievi''. Tā bija visnoslēpumainākā vieta, kurā noritēja maģiskās darbības, lai Saule varētu atdzimt no jauna. Saules laiva tika pārvilkta pār kalnu, kas bija debess dievietes Nutas mītne. Nutu dēvēja par ''dievu dzemdētāju''. Zem šī kalna atradās vieta, kur Saules dvēsele ieguva dzīvinošo spēku, kas bija nepieciešams atdzimšanai. Ar šo dievišķo spēku pildījās arī citas sirdsšķīstās dvēseles, kas pavadīja Saules dievu.
Sestajā nakts stundā Duata valstībā notika maģiska Saules dieva dvēseles savienošanās ar mirušo ķermeni. Uz to gaidīja arī daudzi citi viņa pavadoņi. Taču visiem tas nebija lemts. Pusnakts valstī mita briesmīga čūska, kas aprija cilvēku ēnas. Iznīkstot ēnai, ķermenis vairs nevarēja savienoties ar savu dvēseli. Tikai Ozīriss varēja ļaut svētlaimīgo dvēselēm iemantot dievišķo garu Hu.
Septītajā nakts stundā Saules dievs ar pavadoņiem caur ''Ozīrisa vārtiem'' nonāca vietā, kur viņa ceļojumu aizkavēja čūskas veida dēmons Apops, kas iemiesoja tumsu un haosu. Tas bija Saules dieva galvenais ienaidnieks un katru nakti viņu starpā notika nežēlīga cīņa. Apops, gribēdams aizkavēt Saules dieva tālāko ceļojumu, izdzēra visu pazemes upes ūdeni, atstājot dūņainu gultni. Ar maģiskām burvībām un lādējumiem Apops tika pieveikts.
Astotajā nakts stundā Saules laiva nonāca Duata valsts daļā, ko sauca par ''dievu sarkofāgu''. Šo apgabalu sargāja vārti ''tie, kas nomodā bez noguruma''. Saules laiva pazemes upē virzījās gar klinšainu krastmalu, kur alās gulēja mirušo dvēseles. Dzirdot Saules dieva balsi, alu vārti atverās un tajās iespīdēja dievišķā gaisma, atmodinot tur mītošās dvēseles. Daudzām tika ļauts pievienoties procesijai. Pēc tam alas atkal nogrima tumsā un palikušās dvēseles iegrima miegā, bet Saules dievs turpināja ceļu. Naksnīgajās debesīs tas vijās caur nenorietošo zvaigznāju ziemeļdaļas apgabalu.
Devītajā stundā Saules laiva nonāca ūdeņu dieva Nuna valstībā, kas atradās horizonta austrumpusē, virs kura spīdēja uzausušās rīta zvaigznes. Nuna valstī mita ''aplaimotie, kas aizstāvējuši savu valdnieku'' un visi tie, kas bija rūpējušies par labības, koku un dzīvnieku kopšanu.
Desmitā nakts stunda aizritēja Duata valsts apgabalā ''ar dziļo ūdeni un augstajiem krastiem''. Tur nonāca dvēseles, kas bija ticējušas Saules dieva atdzimšanai. Saules laivai pa priekšu virzījās divgalvaina čūska, ko rotāja Izīdas un faraona galvassegas. Čūska simboliski iemiesoja mūžīgā laika ritējumā atdzimstošo dieva dvēseli, kas bija ieguvusi dievišķā Ozīrisa lielo spēku. Šeit nonākušās dvēseles ''mirdzošā debess dzemdēs no jauna''.
Es redzu, ka tev daudz rakstu par nāves tematiku. Atnācu tik pateikt to, ka kapā līdzi cilvēks ņem to, ko jūt savā sirdī.
