Vienpadsmitajā nakts stundā, ko sauca ''zvaigžņotā valstība, kur Saules dievs ar savu parādīšanos atgrūž ienaidniekus'', notika pēdējā dvēseļu šķīstīšana. Bargas un nežēlīgas dievības ar dunčiem rokās stāvēja pie bedrēm, kurās sadedzināja palikušo grēcinieku ēnas. Sarkofāgu teksts teic: ''Briesmīgie asmeņi sacirtīs, dvēseles tiks iznīdētas, ēnas samīdītas. Nekad tie neredzēs tos, kas dzīvo uz zemes!'' Par Saules dieva tālākiem pavadoņiem kļuva tikai kristālskaidrās dvēseles. Tās ieguva mūžīgo dzīvību līdz ar jaunā Saules dieva piedzimšanu ''Kas tam ticēs, tas tiks labi apgādāts gaišajās debesīs un arī virs zemes''.
Divpadsmitajā, proti, pēdējā nakts stundā pienāca ''pirmatnējās tumsas gals''. Šajā Duata valsts apgabalā aiz vārtiem ''tiem, kas dāvā dzīvību dieviem'' debess dieviete Nuta dzemdināja jauno Saules dievu skarabeja Hepri veidolā. Saules laiva mūžīgajā laika upē bija atnesusi ''dieva dzīvību'' un ar līksmojošiem pavadoņiem sasniegusi debess austrumu vārtus. Aizmugurē pirmatnējā tumsā palika Ozīrisa valsts. Jaunais Saules dievs apstaro visu pasauli zemi, dabu un cilvēkus.