Mīklainā pašaizdegšanās
Ar cilvēkiem bieži notiek traģiski atgadījumi, no kuriem lielāko daļu var izskaidrot loģiski, lai arī vainu noveļot uz apstākļu sakritību. Taču pastāv kāda dīvaina parādība, kuru pagaidām neviens nevar izskaidrot.
1981. gada jūnijā Džonatans Karrers ar automašīnu steidzās uz brāļa kāzām Vašingtonā. Pēkšņi krūšu apvidū viņš sajuta dūrienu, it kā viņam būtu iekodusi čūska. Sāpes pastiprinājās, un Karrers sāka domāt to ļaunāko.
Baznīcā pirms kāzu ceremonijas Džonatanu apskatīja viņa radinieks, profesionāls ārsts. Slimnieka krūšu apvidū bija parādījies tumšs, monētas lieluma plankums.
Džonatana gadījums
Ārsts nepārprotami konstatēja: «Tas ir vienkāršs apdegums. Vai smēķēji pie stūres?»
Taču Džonatans ir nesmēķētājs. Gan cietušo, gan ārstu pārsteidza fakts, ka uz apakškrekla tieši pretī apdegumam bija pēdas, kādas paliek pēc auduma saskaršanās ar uguni vai degošu cigāru. Kāzu ceremonijas laikā Džonatans atkal sajuta sāpes. Viņš iedzēra sāpju noņemošas zāles un devās mājup.
Naktī sāpes pastiprinājās, un no rīta Džonatans devās pie ārsta. Tagad uz viņa krūtīm bija jau divi apdegumu plankumi. Turklāt otrais bija plaukstas lielumā. Taču ne ārsts, ne konsilijs Džonatana apdegumu raksturu un iemeslus nespēja motivēt. Par laimi, slimniekam sāpes drīz pārgāja, un par apdegumiem viņam tagad atgādina neliels tumšs plankums krūšu apvidū. Mazais plankums pilnībā ir pazudis. Viņa slimības vēsturē ir ierakstīts: «Spontānas pašaizdegšanās gadījums. Iemesls nav zināms.» Avīžnieki bija kategoriskāki un nosauca Džonatanu par «pašuzliesmotāju». Toreiz advokātam Karreram bija 37 gadi: vecums, kad ar šādas «reklāmas» palīdzību viņš riskēja pazaudēt klientus.
Neticami, bet patiesība
Cilvēka spontāna pašaizdegšanās (CSP) – tā medicīnā sauc šo nesaprotamo parādību. Šādos gadījumos cietušais saņem stiprus apdegumus, nekontaktējoties ne ar kādu uguns avotu. Saskaņā ar amerikāņu mediķu novērojumiem un ziņojumiem, CSP gadījumā cilvēks sadeg daudz ātrāk nekā krematorijas krāsnī, kur temperatūra ir 1400 grādi pēc Celsija.
Ārsts Džoels Šjū nodarbojās ar pašaizdegšanās jautājumu pētīšanu visā prakses laikā. 1854. gadā vienā no medicīnas žurnāliem viņš rakstīja: «Šādos gadījumos ārstiem nekad nav izdevies glābt cietušo. Pacienti, kuri nonāca slimnīcā, atradās pirmsnāves stāvoklī vai arī bija jau miruši.»
Oponentiem ir visai viegli aizstāvēt savu pozīciju. Daudzi no viņiem sevi neaizkavē ar garām diskusijām, bet vienkārši paziņo: «Ja neviens no cietušajiem oficiāli nav spējis pārliecināt ārstus par to, ka tik tiešām kļuvis par pašaizdegšanās upuri, tad katrs šis gadījums ir norakstāms uz neuzmanīgu apiešanos ar uguni, ugunsnedrošām vielām vai slepkavību, kurā par ieroci tiek izmantots ātri uzliesmojošs šķidrums.»
Pārliecinoši, bet kā lai šajā gadījumā izskaidro ar advokātu Džonatanu Karreru notikušo? Džonatans nesmēķē, viņa mašīnai viss bija kārtībā, un uguns avota nekur tuvumā nebija.
Vietā būtu iebilst, ka 75 – 80 procenti no cilvēka ķermeņa sastāv no šķidruma, kuram nepiemīt tendence pašaizdegties un degt. Taču daudzi gadījumi liecina par pretējo. Lūk, daži oficiāli reģistrētie CSP gadījumi.
Džeka Andžela sapnis
Džeka Andžela dzīve strauji izmainījās pēc traģēdijas, kas notika Džordžijā 1975. gada kādā novembra rītā. Viņš pamodās savā autofurgonā no šausminoša sapņa.
Cietušais atceras: «Es sapņoju, ka man deg labā roka, tad kājas un mugura. No cauruma, kas izveidojās krūtīs, uz visām pusēm lidoja dzirksteles.»
Paradokss slēpjas tur, ka vēlāk policija un ārsti konstatēja, ka Džeka palagu un pidžamu ir skārusi uguns. Taču tajā rītā vagoniņā dega arī pats Džeks. Sapnis bija nozīmīgs: tas, ko viņš sapņoja, notika īstenībā.
«Pamodies es ar šausmām konstatēju, ka manu labo roku ir pārņēmušas zilas liesmas. Man bija sajūta, ka rokā atrodas metāliski vadi, pa kuriem plūst strāva,» – stāsta Džeks.
Uz viņa kliedzieniem atskrēja kaimiņi, kuri vagoniņā atrada vaidošo Džeku. Ārsts atteicās ticēt cietušā stāstam, taču šausmīgie apdegumi liecināja paši par sevi. Nelaimīgo nogādāja klīnikā, kur steidzīgi operēja.
Iemesls nav skaidrs
Šis gadījums guva plašu rezonansi ASV sabiedrībā. Pie Džeka gultas katru dienu pulcējās Amerikas medicīnas spīdekļi. Taču viņi nespēja glābt Džeka labo roku: audu stipro bojājumu dēļ to nācās amputēt.
Ārsti nespēja izskaidrot notikušā iemeslu. Tikai vienā mediķiem bija kopīgs uzskats: «Ādas apdegumiem ir specifiskas pazīmes, ka tie iegūti no elektriskās strāvas, kas plūst no pacienta ķermeņa.» Šāda diagnoze ne tikai nerada skaidrību notiekošajā, bet vēl vairāk visu mistificē.
Džeks ir neizpratnē: «Es nekādi nevaru izskaidrot šo nolādētību. Esmu nedzērājs un nesmēķētājs. Kaimiņi var apstiprināt, ka manā vagoniņā nekādi uzliesmojoši priekšmeti nekad nav bijuši…»
Degošais profesors
Pirmoreiz par cilvēku spontāno pašaizdegšanos ASV Nešvilas laikraksti vēstīja jau 1835. gadā. Aukstā janvāra dienā vietējās universitātes matemātikas profesors Džeimss Hamiltons piegāja pie savas katedras durvīm. Pēkšņi pussimts liecinieku priekšā viņa kājas pārņēma uguns. Nekāda uguns avota tuvumā nebija. Profesors uzliesmoja pats no sevis! Tikai, pateicoties ātrai studentu reakcijai, viņš palika dzīvs un ar nenozīmīgiem apdegumiem tika cauri sveikā. Viens no studentiem nogāza profesoru guļus un uzmeta viņam uz kājām savu mēteli. Tādā veidā liesmas tika apslāpētas.
Zinātnieki šo gadījumu centās skaidrot ar profesora vilnas bikšu pašaizdegšanos. Taču Hamiltons šai versijai nekādi nevar pievienoties: profesora bikses bija cietušas daudz mazāk nekā viņa āda.
Kad grib, tad aizdegas
Stāstot par šo ekstraordināro gadījumu, žurnālisti atcerējās leģendāro amerikānieti no Merilendas Suzannu Sevelu, kura dzīvoja XVII gadsimtā. Reiz šī, par nabadzi kļuvusī, angļu aristokrāte ievēroja, ka pēc vēlmes var uzliesmot ar siltu, tikko redzamu liesmu. Pateicoties tam, viņa izveidoja sev karjeru. Atklājot savu neparasto talantu, Sevela kļuva par gaidītu viesi visās aristokrātu pieņemšanās. Viņas pienākumos ietilpa izklaidēt publiku ar pašaizdegšanos un stāstīt mistiskus stāstus par visneticamākajiem notikumiem, spokiem un vampīriem.
Lai sasniegtu lielāku efektu, Suzannu atstāja tumšā istabā, kur vēlāk tika uzaicināti ciemiņi. Suzanna nesteidzīgi sāka stāstīt, un tad uzliesmoja viņas plaukstas. Sieviete tās virzīja pie sejas, un šī darbība viņas stāstu padarīja vēl intriģējošāku. Vēlāk uzliesmoja Suzannas krūtis.
Suzannas talanta brīnums slēpās tur, ka viņas radītā uguns nebija bīstama. Viņa ne reizi vien nodeva liesmu kādam no viesiem, nenodarot viņam ne mazāko ļaunumu. Taču viņas talants izdzisa tikpat negaidīti kā parādījās. Pašaizdegšanās spēja Suzannai pazuda pēc tā, kad kariete, kurā viņa atradās, iekrita no tilta upē un sieviete saaukstējās. Misis Sevela drīz atlaba, taču savu spēju radīt uguni tā arī nespēja atjaunot.
Liesmojošās krūtis
1934. gadā Itālijas pilsētas Pirano, kas atrodas Padujas tuvumā, hospitālī uzņēma 42 gadus veco Annu Monaro, kura žēlojās par karstumu un sāpēm krūšu apvidū. Dakteris Proti un viņa kolēģi divu dienu laikā cītīgi mēģināja noteikt slimnieces diagnozi, bet… Kad Anna slimnīcā bija pavadījusi trīs dienas, daktera Proti kabinetā ieskrēja kliedzoša medmāsa: «Sinjora Monaro deg! Glābiet viņu!»
Proti tūdaļ skrēja uz palātu, kurā atradās paciente, to ieraugot, ārsts bija patiesi izbrīnīts: Annas Monaro visai lielās krūtis bija pārņēmusi violeti zila liesma. Vēlāk Proti ierakstīja atskaitē, ka «liesma nebija karsta, bet bija labi saskatāma pat spilgtā elektriskā apgaismojumā. Paciente sākumā bļāva un sauca palīgā visus svētos, bet tad apklusa un vienkārši skatījās uz uguni. Viņa stāstīja, ka stipras sāpes neesot jutusi, taču viņai acīmredzami cēlās temperatūra. Tas turpinājās vairāk kā trīs minūtes. Brīžiem uguns liesmu, kas lauzās ārā no sinjoras Monaro krūtīm, garums sasniedza 45 centimetrus.
Uz slimnieces krūtīm tika atrasti nenozīmīgi apdegumi, kurus nedēļas laikā izdevās pilnībā izārstēt. Anna Monaro atradās klīnikā vēl mēnesi, bet pēc tam priekšlaicīgi izrakstījās, jo viņai šausmīgi nepatika, ka pēc galvenā ārsta Proti pavēles viņas palātā cauru diennakti dežurēja ugunsdzēsējs.
Monaro nodzīvoja līdz sirmam vecumam, un pašaizdegšanās gadījumi viņai vairs netika fiksēti.
Traģēdija kapsētā
Gadījumu, kas notika 1943. gadā Turcijas pilsētā Mugla, citādi kā par šausmīgu nevar nosaukt. 25 gadus vecā atraitne un maizes ceptuves īpašniece Ešna Kušpana ar diviem mazgadīgiem bērniem devās pie sava mirušā vīra kapa. Pie vīra kapa Ešnu gaidīja mulla, kuru viņa uzaicināja lūgšanas nolasīšanai. Viss notika kā vajag. Mulla pie kapa lasīja lūgšanu, atraitne atradās līdzās pie koka un skatījās uz viņu, bērni skraidīja apkārt. Pēkšņi mulla sadzirdēja dvēseli plosošu kliedzienu. Viņš paskatījās un ieraudzīja, ka Ešna deg. Tas bija dīvaini, jo tuvumā nebija nekādu uguns avotu. Laiks bija skaidrs un arī par zibeni nevarēja būt ne runas.
Mulla norāva savu halātu un mēģināja to uzmest Ešnai, taču sieviete tam pretojās. Viņa atgrūda palīgu un metās iekšā kapsētā. Mulla ar lielām grūtībām notvēra viņu, nogrūda zemē un apsedza viņu ar halātu, mēģinādams noslāpēt liesmas. Bērni, neko nesaprazdami, metās virsū mullam, jo domāja, ka viņš mammai dara pāri.
Tā rezultātā aizdegās arī mulla un bērni. Kad ieradās policija, sieviete bija sadegusi pilnībā. Mulla mira tajā pat dienā slimnīcā, pēc dienas mira arī Ešnas trīsgadīgā meitiņa un pēc piecām dienām arī atraitnes piecgadīgais dēls.
ASV paranormālo parādību zinātniskās pētīšanas komisijas priekšsēdētājs Pols Kurtcs par visiem šiem gadījumiem teica: «Tas nav iespējams! Grūti pat iedomāties, ka cilvēks var sadegt no liesmas, kuru pats ir radījis. Lai gan vispār šajā pasaulē viss ir iespējams!»
