Visbīstamākās bija "melnās" grāmatas, kas Eiropā radās viduslaikos ebreju kabalistiskās maģijas ietekmē. Līdz Latvijai tās nonāca caur Hamburgu un citām Vācijas pilsētām. Latvieši ticēja, ka šīs grāmatas, kurās balti burti bija rakstīti uz melna papīra, palīdz izsaukt garus no aizsaules, bet ar tām drīkst rīkoties vienīgi lietpratējs. "Melnajā" grāmatā katrai lietai bija paredzēta īpaša nodaļa - vajadzēja vienīgi izlasīt, un viss jau notika. Tās it kā izmantojuši naudas racēji, kuri lasījuši no šīm grāmatām nesaprotamus vārdus. Par "melno grāmatu" uzskata 7. Mozus grāmatu, kas esot aizliegta, vai arī 27. Mozus grāmatu, kurā aprakstīts, ka tas, kurš atdos velnam 27 dvēseles, atradīs apslēptu mantu. 1594. gada 5. jūlijā kāds Pēteris par aizraušanos ar "melnajām" grāmatām pat padzīts no Rīgas, bet viņa īpašums publiski sadedzināts.
Kopš 17. gadsimta beigām Vidzemē, "nemākulīgu roku norakstītas", bija pazīstamas arī tā sauktās debesu grāmatas. Uz vienas no tām rakstīts: "Viena skunstīga grāmata. Šeit ir tie vārdi, kas pasargā no lādiem, zobiniem un bultām, razbainiekiem, visiem ļaunumiem." Daži laikabiedri gan tās dēvēja par "māņticības grāmatelēm", kas "pie mums izplatījušās no tiem englenderiem". Kādā no šīm grāmatām skaidri pateikts, ka tās autors nav neviens cits kā pats Jēzus Kristus. Erceņģelis Miķelis tās nesis pasaulē, lai cilvēkiem palīdzētu izvairīties no velniem un dēmoniem un sargātu no uguns. Latvieši savas "debesu" grāmatas mājās rūpīgi slēpa, lai tajos apslēptie burvju vārdi nezaudētu savu spēku vai arī nenokļūtu skauģu un ienaidnieku rokās. Mūža laikā tās individuāli papildināja ar jaundzirdētajām formulām.
. . . tāda nedaudz saskarsme ir bijusi radiem. 
Prasījās pēc dziļāka rakuma ;)
