Arī šajā stāstītā,Māra ir vienis pratis ar Judīti, taču, kā viņa pati saka – turies vai neturies –, ne vienam vien ir gadījies nonākt situācijās, kad prātu un miesu pārņem mistisks apjukums un nāves bailes.
Melnā maģija; Joki mazi5
20
1
“Man ir bijuši gadījumi, kad nezini, ko darīt.
Piemēram?
Es dzīvoju privātmājā, un – kā jau mēdz būt – dažreiz ar kaimiņiem attiecības nav īpaši labas. Negribu nevienu vainot, tomēr līdz šim brīdim tā arī nezinu – no kurienes tās ziepes radās manā pagalmā?
Kādas ziepes?
Nu, parastas ziepes, smukas, veselas, ieraktas pašā dārza malā. Pirmo reizi nospriedu, vai mazums – suns, vārnas... Bet, kad tieši tādas atradu arī citā vietā, tad gan nelabi ap dūšu sametās. Ko darīju? Izmetu atkritumu kastē, un viss. Man jau pēc tam teica – vajadzēja sadedzināt, bet vai es zinu, ko un kas.
Nenotiek jau dzīvē viss kā pa gludu galdu, dažreiz iestājas tāda melnā josla, kad ir sajūta – gulies zemē un mirsti nost. Un, ja tādā laikā, izlien tādas “ziepes”, kļūst pavisam jocīgi ap sirdi... Man te cita sieva stāstīja, kā redzējusi kādu, kas citam kaimiņam no kaut kāda sainīša smiltis esot bēris pāri ceļam. Protams, var jau sevi mierināt ar domu, ka visbiežāk tie cilvēki līdz galam neapjēdz, ko dara... Tomēr pati pazīstu cilvēku, kurš, izmisuma dzīts, bija gatavs uz visu, lai izglābtu laulību, un... kāds cits cilvēks nonāca kapā.
Reklāma
Bija tā. Kādai sievai vīrs sāka iet pa kreisi. Sieva pazina to sievieti, un arī vīrs zināja, ka sieva visu zina. Protams, sieva staigāja melna kā zeme, savukārt vīrs bija iekārtojies kā kungs – dzīvoja ar divām vienlaikus, nemaz neslēpdamies un lieki nesatraucoties. Tad mana paziņa izdzirdēja par kādu spēcīgu tanti Jūrmalā, un, kā zināms, bada laikā velns pat mušas ēd, un mana sieva pie tās tantes arī aizbrauca. Cik es zinu – viņa turp devās bieži. Ilgi tas murgs vilkās, ilgi sieva cīnījās; ko tur darīja – nemācēšu teikt, zinu tikai – lai kā viņa neieredzēja to otro – vīra mīļāko, ļaunu viņa nebūra. Tik vien, lai vīrs pamestu to sievieti un atgrieztos ģimenē.
Taču visa tā lieta beidzās bēdīgi. Vīra mīļākā pēkšņi nomira. Jauna sieviete. Pēkšņi galvā plīsa asinsvads, un cauri bija. Vīrs ārkārtīgi pārdzīvoja, mūsu miestā par to vien runāja – kā šis esot gulējis uz kapa un raudājis. Patiesībā viņš arī bēres viņai sarīkoja. Drīz vien mana paziņa ar vīru izšķīrās. Nespēja ar burvestībām saturēt vīru. Bet tas nav viss. Pagāja labs laiks, un viņa ieguva ļoti nopietnu traumu. Es neteikšu kādu, tas nav svarīgi, bet bija nopietnas veselības problēmas veselu gadu. Tad arī nāca tā atklāsme un grēku nožēlošana. “Es negribēju tās sievietes nāvi! Goda vārds!” zvērēja pamestā sieva, bārstot pelnus uz galvas, un no sirds tur tam augšā lūdza piedošanu.
Vēl zinu, ka pēc notikušā, tad, kad nomira tā mīļākā, kādi citi ļaudis (pasaule jau maza!), kas gāja pie tās pašas tantītes (patiesībā – kādas tur tantītes, īstas burvenes), esot sacījuši, ka tā sieviete neesot vienīgais viņas upuris. Jā, jā, it kā pati burvene atzinusies, ka tas esot bijis viņas roku darbs. Kāpēc? Kas to zina – varbūt viņai pašai kāds īpašs naids uz ģimenes ārdītājām...”
Tev patiks šie raksti
