Marss. 4.planēta, skaitot no Saules. 77 miljonu km attālumā no Zemes ( orbītu vistuvākajā stāvokļī ).
Izpētes vēsture.
Marss savu nosaukumu ieguvis no romiešu kara dieva Marsa, jo tā sarkanā krāsa asociējās ar asinīm un karu.
Kā planētu to pazina un debesīs saskatīja visu seno civilizāciju astronomi un astrologi.
Vēlajos viduslaikos astronomi uzskatīja Marsu par apdzīvotu, īpaši, kad atklājās, ka uz Marsa mainās nakts un diena līdzīgi kā uz Zemes. Piemēram angļu astronoms Viljams Heršels ( 1738. – 1822.g. ) uzskatīja, ka Marsa atmosfēra ir līdzīga Zemes atmosfērai un arī paši marsieši varētu būt līdzīgi mums. Vācu astronomi Hieronīms Šreters ( 1745. – 1816.g. ), Vilhelms Bērs ( 1757. – 1850.g.) un Johans Henrihs Medlers ( 1794. – 1874.g. ) šo ideju attīstīja tālāk. Viņi pat sastādīja pirmo Marsa karti, kas veselu ceturtdaļgadsimtu bija vienīgais Sarkanās planētas grafiskais attēls.
Viljams Hjūginss ( 1824. – 1910.g. ) un Hermanis Karls Fogels ( 1842. – 1917.g. ) veica spektrālo analīzi, kas parādīja, ka Marss un Zeme sastāv no vieniem un tiem pašiem elementiem. Pat Čārlzs Dārvins atzīmēja, ka starp Marsa un zemes sugām nevar būt būtiskas atšķirības. Lielais holandiešu astronoms Kristiāns Gjūgenss arī bija pārliecināts, ka marsiešiem jābūt mums līdzīgiem.
Marsa "kanāli". 1858.gadā itāļu astronoms Andželo Sekki ( 1818. – 1878.g. ) uz Marsa ieraudzīja pirmos „kanālus”. Patiesi detalizēti Marsa kanālus atklāja pazīstamais itāļu astronoms Džovanni Virdžīnio Skjaparelli ( 1835. – 1910.g. ) 1877.gadā – tas bija tievu līniju tīkls, kas it kā klāj visu planētu. Viņš tos aprakstīja un attēloja kartē kā "Marsa kanālus". Atsevišķus kanālus redzēja jau 1830.gadā Viljams Heršels, citus – Sekki, bet Skjapareli pirmais novēroja tīklu visā tā garumā.
Daži zinātnieki domāja, ka kanālus izveidojuši saprātīgi Marsa iedzīvotāji, lai ar ūdeni apgādātu sausos ekvatoriālos rajonus no polos kūstošajiem lediem. Bija pat domas, ka līnijas atstājuši lieli Marsa dzīvnieku bari. Amerikāņu astronoms Persivals Lovels ( 1855. – 1916.g. ) regulāri organizēja atbalsta kampaņas „mūsu brāļiem no Sarkanās planētas”. Visi astronomi savstarpēji sacentās kanālu atklāšanā. Skjaparelli esot redzējis ne vairāk par 79 kanāliem, citi kopumā atklājuši veselus 183.
Optikai uzlabojoties ar laiku tika atklāts, ka kanāli ir līdz 60 m dziļas un dabiskas upju gultnes. Tās ir izžuvušas un savulaik nesušas ūdeni uz tagad izžuvušām jūrām.
Beigu beigās visas tā laika tehniskās iespējas tika izsmeltas. Parīzes zinātņu akadēmija izsludināja prēmiju par pirmo kontaktu ar citplanētieti, izņemot marsieti, jo viņu eksistenci uzskatīja jau bezmaz vai par pierādītu. Franču astronoms Kamils Flmarions ( 1842. – 1925.g. ) pievērsa uzmanību ar aicinājumu nodibināt ar marsiešiem telepātisku kontaktu. Šveiciešu psihologs, profesors doktors T.Flornojs paziņoja, ka tādu kontaktu ar marsiešiem ir uzņēmis. Par to viņš uzrakstīja grāmatu „Des Indes a la planete des Marsiens” ( „Indijas uz marsiešu planētas” ), ko izdeva 1899.gadā. Tajā Flornojs publicējis neticamu informāciju, kādu transa laikā par dzīvi uz Marsa sniedza viņa mēdijs Helēna Smita, ievesta transa stāvoklī. Viņa aprakstīja marsiešu tehniskos sasniegumus, sabiedrības uzbūvi, veselības aizsardzību, pārtiku, apģērbu, dabu un pat kādu īpatnu kukaini. Helēna Smita „atskaņoja” lingvistiski pilnīgu marsiešu valodu, kurai vajadzētu būt evolucionējušai tūkstošiem gadu.
1909.gadā īpaši labi veicās Marsa novērošana, jo tas atradās tuvu zemei. Speciāli tam pat uzcēla observatoriju Arizonas tuksnesī.
Vēl 20.gs. pirmajā pusē daudzi zinātnieki uzskatīja, ka uz Marsa ir daudzveidīgas dzīvības formas, piemēram biezi skujkoku meži.
Marsa histērijas. Pēdējais spilgtais marsiešu uznāciens notika 1938.gada 31.oktobrī ASV, kad radio ēterā atskaņoja Orsona Vellesa radioraidījumu pēc Herberta Velsa 1898.gadā uzrakstītās grāmatas „Pasauļu karš”. Minhenes sarunu izgāšanās ar Vācijas un Itālijas vadoņiem cilvēkus jau bija sagatavojušas Pasaules karam. Meistarīgi un satraucoši Velss stāstīja par marsiešu invāziju, īpaši Ņūdžersijas ziemeļu daļā, ko īsteno gigantiski robotu torņi. Bija arī intervijas ar "bēgļiem." Klausītājiem sazvanoties savā starpā un salīdzinot iespaidus, tiešām radās iebrukuma ilūzija. Telefona līnijas bija pārslogotas un nedarbojās. Lai gan pārraides sākumā tika paziņots, ka tas ir stāsts, tomēr tūkstošiem ļaužu ( citur minēts, ka pat 1.7 miljoni ), visvairāk Ņujorkā, ņēma radio par pilnu un izraisījās panika. daudzi metās bēgt, bet kāds dūšīgs bruņotu ļaužu pulciņš pat noturēja ūdenstorni par marsiešu trijkāji un sašāva to.
Kādu laiciņu pēcāk šo pašu radiolasījumu spāņu valodā atskaņoja Peru Limā. Kaislības tika uzkurinātas tiktāl, ka sākās ielu kaujas. Bija daudz ievainoto un 15 nogalināto. Citos avotos teikts, ka tas bijis 1949.gadā Ekvadorā.
70.gados to esot mazliet pārveidojuši - iebrukums risinājies Niagāras ūdenskrituma rajonā. Atkal panika.
1988.gadā šo pašu raidlugu atskaņoja kāda portugāļu raidstacija Bragas pilsētiņā Portugāles ziemeļos. Risinājās visai līdzīgi notikumi.
Diennakts garums – 24 h un 37 min.
Uzbūve. Patlaban nav nekādu ziņu, ka uz Sarkanās planētas varētu būt kādas ļoti bagātas un izdevīgas izrakteņu vietas. Ir doma, ka uz tās varētu ražot skābekli.
Planētas poli klāti ar ledu.
Marsa sarkanā krāsa. Ilgu laiku zinātnieki uzskatīja, ka sarkano krāsu radījis pirms miljardiem gadu plūstošais ūdens. Kopš 2004.gadā Spirit un Opportunity paņēma dažus iežu paraugus un tos izpētīja, zinātnieku domas ir mainījušās un sarkanajai krāsai ar ūdeni neesot nekā kopēja. Vainojama esot erozija, kas sākusi grauzt Marsa virsmu vēl pavisam nesenā pagātnē. Tā sasmalcinājusi marsa sarkanos minerālus, kas tagad kā putekļu kārta klāj planētas virsmu.
Džonatans Merisons kopā ar kolēģiem no Dānijas Marsa simulācijas laboratorijas ievietoja stikla kolbā kvarca smiltis un laida pār tām vieglu vēju, kāds varētu būt uz Marsa. Viņi noskaidroja, ka ar to pietiek, lai izsauktu eroziju un 7 mēnešu laikā "nograuztu" aptuveni desmito daļu no smilšu graudiem.
Pēc tam zinātnieki pievienoja kolbas saturam pulverī saberztu magnetītu - dzelzs oksīdu, kāds ir uz Marsa virsmas. Tā rezultātā smiltis kļuva arvien sarkanākas. kad sadrupinātās smiltis nāca kontaktā ar magnetītu, uz to no kvarca pārgāja skābekļa atomi, veidojot jaunu, izteikti sarkanu minerālu hematītu.
Marsa pavadoņi. Tādi ir divi – Foboss ( „bailes” ) un Dēmoss ( „šausmas” ).
Pavadoņu atklāšana.
Dogonu zināšanas. No neatminamiem laikiem Āfrikas Mali republikā tagad dzīvojošie dagoni zināja par to, ka Marsam ir divi pavadoņi, tie kustas tuvu planētas virsmai ar noteiktiem apriņķošanas periodiem, pie kam mazākais veidots no fantastiski smagas vielas. Šo zināšanu avots ir zināms – dogoni apgalvo, ka tās tiem devuši Atnācēji no kosmosa.
1726. ( 1727.g.? ) gadā Džonatana Svifta sarakstītajā grāmatā „Gulivera ceļojums” arī aprakstīti divi Marsa pavadoņi, un sniegti to raksturlielumi. Nodaļā „Ceļojums uz Laputiju” Svifts raksta: „ Šie zinātnieki lielāko savas dzīves daļu pavada novērojot debesu spīdekļu kustību. Šejienes teleskopi pēc savām īpašībām ievērojami pārspēj mūsējos. Paši lielākie no tiem nav garāki par trim pēdām, taču tie ir daudz spēcīgāki par mūsu simtspēdīgajiem. Šis pārsvars ļāva laputiešiem savos atklājumos atstāt tālu aiz muguras mūsu eiropiešu astronomus. Tā piemēram, viņiem sastādīts katalogs ar divi simti tūkstošiem nekustīgu zvaigžņu, laikā, kad pats pilnīgākais no mūsu katalogiem satur ne vairāk kā vienu trešo daļu šī skaita. Bez tam, viņi atklāja divas mazas zvaigznes, jebšu divus pavadoņus, kas riņķo ap Marsu. Tuvākais no tiem atrodas no planētas centra attālumā, kas līdzinās trijiem tās diametriem, otrs atrodas no viņas piecu tādu pat diametru attālumā. Pirmais veic pilnu apgriezienu 10, bet otrais 21.5 stundu periodā, kā sekas tam viņu apriņķošanas periodu kvadrāti tuvojas trešajam viņu attāluma potenciālam no Marsa centra.”
Jāpiebilst, ka Svifta laikā Anglijā vēl nebija pieejami teleskopi, bez kuriem pamanīt šos sīkos kosmiskos objektus nekādi nevarēja. Tiesa gan, Svifta dotie raksturlielumi neatbilst mūsdienu aprēķiniem. Pastāv iespēja, ka 200 gadu laikā tie ir mainījušies, taču tam tic pavisam nedaudzi. Iespējams, ka Svifts aizņēmās divu Marsa mēnešu aprakstu no Homēra ( tādi ir bijuši ? ), zinātniska izskata labad pievienojis tam klāt Keplera planētu kustības likumus. Tomēr apbrīnojami, ka Svifts zinājis par Marsa pavadoņu eksistenci 150 gadus pirms to atklāšanas.
Johans Keplers jau 1610.gadā izvirzīja domu, ka Marsam ir divi pavadoņi.
Oficiāla atklāšana. Abus pavadoņus nejauši „atklāja” tikai 1877.gadā Azafs Holls no Vašingtonas jūras kara observatorijas, aplūkojot sarkano planētu.
Pavadoņu uzbūve. Abi Marsa pavadoņi ir visai dīvaini.
Tie ir vienīgie pašlaik tādi zināmie pavadoņi Saules sistēmā, kas riņķo ap savu planētu tās ekvatoriālajā plaknē ātrāk nekā rotē viņa pati: Foboss vienas Marsa dienas laikā veic divus apļus, bet Dēmoss kustas tikai mazliet ātrāk nekā griežas pati planēta. Pavadoņu orbīta ir gandrīz apaļa. Fobosa orbīta nekādi nesaderas ar viņa hipotētisko masu.
Zinātnieki abiem pavadoņiem pieraksta gluži parastu izcelsmi, proti, planēta tos piesaistījusi no Asteroīdu joslas lūžņiem. Taču tas ir visai mazticams, jo tie abi apriņķo planētu stingri ekvatoriālā plaknē. Tāda sagadīšanās būtu maz iespējama.
Tiem ir ļoti plāna atmosfēra, tie nenovēršami tuvojas planētas virsmai. Pavadoņu virsma izsista ar krāteriem. Ir mīkla, kādēļ krāteru ir tik daudz, vēl jo vairāk, ka pavadoņu masa ir pārlieku maza, lai no kosmosa pievilktu meteorus.
Dievu karu teorijas piekrtēji apgalvo, ka krāteri ir vietas, kuros trāpījuši kosmisko ieroču lādiņi. Tāpat izvirzīta hipotēze par Marsa pavadoņu mākslīgo izcelsmi, tādā gadījumā būtu arī iespēja, ka krāteru atveres ir ieejas pavadoņa iekšienē.
Pētīšanas misijas. Cilvēku kosmiskās zondes ieguvušas pavadoņu virsmas attēlus – tās ir izrobotas ar krāteriem. Zondes divas reizes ir mēģinājušas pārlidot pavadoņus tuvu virsmai, taču abi šīe mēģinājumi izrādījās nesekmīgi. Zondes pārtrauca raidīt. Arī iepriekš sūtīto zondu foto bijuši problemātiski ( kā tieši ? ).
Krievija. Projekts Fobos-Grunt pamatā nodarbosies ar pavadoņa izpēti, bet pētīs arī planētu eiropiešu misijas ExoMars ietvaros.
Eiropa. Programma ExoMars – meklēs uz Sarkanās planētas mikrobu pēdas.
Hipotēzes.
Ir doma, ka abi Marsa pavadoņi cēlušies no liela ap marsu riņķojoša Mēneša tā sadalīšanās rezultātā. Pavadonis gravitācijas ietekmē varētu būt sašķīdis neilgi pēc Marsa rašanās, jo bijis pārlieku tuvu planētai. Pēc tam lielākās atlūzas ietriecās marsā, bet Foboss un Deimoss vēl ceļu turpina. Šī hipotēze skaidro mīklu, kādēļ abi pavadoņi atrodas tik tuvu Marsa virsmai un to orbītas ir tieši tādas.
Cita hipotēze pauž, ka abi, vai vismaz viens no pavadoņiem, ir mākslīgas izcelsmes - citplanētiešu bāze.
Pētniecības misijas. Tuvākais attālums līdz Marsam ir 77 miljoni km un līz tam patlaban var aizlidot 2,5 gados. To laikā kosmosa kuģis vispirms uzņem ātrumu Zemes orbītā, bet atceļā riņķo arī ap Sarkano planētu.
Marss nekad nav bijis draudzīgs pētniecības misijām: no 15 turp nosūtītajām amerikāņu, krievu un eiropiešu zondēm galamērķi sasniegušas tikai 5. Amerikāņi pēdējos gados visai intensīvi "tausta" Marsu, jo 10 gados turp nosūtītas 10 zondes.
20.gs. 70.gadu beigās PSRS zinātnieki izstrādāja Marsa visurgājēju "Kentaurs". Lai gan tas visumā labi tika galā ar patstāvīgu pārvietošanos sarežģītā reljefā poligona apstākļos, tomēr uz Sarkano planētu tas tā arī netika nosūtīts.
"Pioneer-10" un "Pioneer-11". Palaisti 1972.un 1973.gados attiecīgi. Pirmie aparāti, kas pietuvojās Marsam, izejot cauri Asteroīdu joslai. Tādējādi notika pirmie tiešie planētas novērojumi.
„Vikings I” un "Vikings II" – palaisti attiecīgi 20.08.1975. un 09.09.1975.gados. Kosmiskā zonde uz Marsa nonāca 1976.gadā. Ilgu laiku tie bija pirmie un arīdzan pēdējie cilvēku aparāti, kas veiksmīgi nosēdās uz Sarkanās planētas, kā arī veikuši ilgstošus zinātniskus pētījumus uz tās.
Nofotografēja virkni intriģējošu objektu – Marsa Piramīdas un Marsa seju ( "Vikings 1" viens uzņēmums 1976.gadā ).
Dēmoss - 2 - visnoslēpmainākā Marsa misija. 1989.gadā to notrieca kāds objekts, kas pacēlās no Marsa virsmas. Viss tka filmēts tiešraidē, bet filmas pēdējos kadrus krievi neienam nerāda. "Glavkosmos" vadītājs Semjonovs kādā no preses konferencēm, žurnālistu nokaitināts atbildēja: "To mēs Jums nerādīsim nekad, jo tas kas tur ir, vienkārši nevar būt!"
Odyssey. Šī zonde uz abiem Marsa poliem pamanīja ledu.
Spirit. Mobilā zonde. Vēl joprojām darbojas. 2004.gadā paņēma Marsa iežu paraugus.
Oportunity. Mobilā zonde. Vēl joprojām darbojas. 2004.gadā paņēma Marsa iežu paraugus.
Mars Orbiter. Esot izgājusi no ierindas. Izteiktas aizdomas, ka šī zonde uzgājusi pārsteidzošas liecības par citplanētiešu eksistenci, tādēļ pieņemta oficiālā - sabojāšanās versija.
Mars Global Surveyor. Izlidoja 1998.gadā. 2001.gada aprīlī nofotografēja Marsa seju ar 10 reizes jaudīgāku aparatūru. Nu ir skaidrs, ka nekā tur nav - dabisks iezis.
Mars Polar Lander. 1999.gada robots. Ar to tika zaudēti sakari pēc tā nolaišanās Dienvidpolā, jo tā nosēšanās laikā ietriecās planētā. Šīs kļūmes dēļ tika atcelta NASA misija uz Marsu 2001.gadā.
Phoenix Mars Lander. 2008.gada misija, stacionārā zonde. Nosaukums „Fēnikss” nav izvēlēts nejauši, jo simbolizē Marsa pētniecības atjaunošanu pēc iepriekšējo gadu neveiksmēm. Uz Fēniksa tika izmantoti iepriekšējai zondei izstrādātie instrumenti, kas padarīja projekta izmaksas stipri mazākas.
Galvenais tās uzdevums ir konstatēt, kas atrodas zem planētas virsmas, un zinātnieki gandrīz droši uzskata, ka tas ir sasalis ūdens.
Zondes svars 300 kg, virsmas platums 6 m. 2007.gada augustā devās uz Marsu. Tas pārvarēja 680 miljonu km attālumu un nonāca uz sarkanās planētas Ziemeļpola 2008.gada pavasarī, precīzāk – 25.maijā. Tās ātrums ieejot atmosfērā bija gandrīz 21 000 km/h. Nosēdās uz Marsa ar dzinēju un izpletņa palīdzību, lielā ātruma dēļ tas nebija vienkāršs uzdevums. Tā bija pirmā "mīkstā" nosēšanās uz Marsa kopš 1976.gada.
Zondes misija bija nosēsties ziemeļu polārās cepures rajonā, paņemt dažādus augsnes paraugus, pārbaudīt vai tajos nav organiski savienojumi, kas liecinātu par dzīvības esamību uz planētas. Ziemeļos tādi savienojumi varētu būt slēpti 10 cm dziļumā. Nosēšanās vieta ir izvēlēta dēļ tās līdzenuma, tur tikpat kā nav akmeņu. Šī zonde ir pirmā, kas nonākusi Ziemeļpola rajonā ( atbilstoši Grenlandei vai Aļaskas ziemeļiem uz Zemes ).
Zinātnieki paredz, ka ledus zem zemes slāņa varētu būt tik ciets kā cements, tādēļ zonde aprīkota ar ārkārtīgi izturīgu kausveida urbi. Tas piestiprināts 2.35 m garas mehāniskas rokas galā. Tā savāks no ledāja atdalītos gabalus un ievilks tos zondē. Zondes iekšpusē ir moderna laboratorija, kas automātiski veiks dažādo paraugu analīzes. Daļa tiks kausēti krāsnīs līdz izgaros, daļu sajauks ar ūdeni, kas paņemts no Zemes, lai redzētu kāda reakcija notiek šādos apstākļos. Roka varēs rakt līdz 1 m dziļas tranšejas.
Pirmo nedēļu ierīce pavadīs sagatavošanas darbos. Vispirms tā pārbaudīs, vai ir atvērušies Saules paneļi, iedarbināta laika apstākļu novērošanas stacija un izvērsta robota roka. Pēc tam zonde nofilmēs apkārtni, pārbaudīs mērinstrumentus un laidīs darbā urbi. Vajadzības gadījumā tas var ieurbties pusmetru dziļi.
Misija plānota 90 dienu ilga, veiksmes gadījumā to varēs paildzināt par 150 dienām. Pēc tam iestāsies ziema, stindzinošo temperatūru mērierīces droši vien nepārcietīs.
Nu jau zonde veiksmīgi piezemējusies planētas ziemeļu pola tuvumā, un atsūtījusi pirmos attēlus. Zonde strādā apvidū, kas ieguvis nosaukumu Brīnumzeme ( Wonderland ). Zonde izrakusi par Sniegbaltīti ( Snow White )nodēvēto tranšeju 2 cm dziļumā un 30 cm garumā. Zonde izraka vairākus, domājams, ledus gabaliņus, kas izkusa pēc vairākām dienām. Tas ir pirmais pierādījums, ka uz Marsa patiesi ir ūdens ledus.
Projekts izmaksājis ap 40 miljoniem ASV dolāru.
