Mēs piedzimstam ar pieciem maņu orgāniem: redzi, dzirdi, tausti, garšu un smaržu. Ar to palīdzību mēs, tā kā „melnā kaste”, saņemam informāciju no ārienes. Šī informācija tiek nodota smadzenēm, kur to apkopojot un apstrādājot iegūstam apkārtējās pasaules kopainu. Šīs sajūtas saucas „mana pasaule” vai „šī pasaule”. Precīzāk sakot, nav zināms, kas pastāv ārpus manis. Es tikai nosaku savu reakciju uz kaut kādu ārēju iedarbību.
Mūsu dzirdes orgāns veidots tā, ka auss membrāna atdala ārējo vidi no iekšējās. Membrāna var būt vairāk vai mazāk jūtīga, vesela vai bojāta. Atkarībā no tā mēs skaņu varam noteikt kā stipru, vāju, augstu, zeme, vai arī tā var vispār nebūt. Kādu skaņu es dzirdēšu ir atkarīgs nevis no tā, kāda tā ir ārpusē, bet gan no mana uztveres orgāna, t.i. atkarībā no manām īpašībām. Es sajūtu nevis ārājās vibrācijas, bet manu sensoru reakciju uz tām. Es kaut ko uztveru sevī un saku ka tā ir ārējā skaņa. Tas pats attiecas uz visām pārējām maņām.
Rezultātā secinām, ka mēs esam absolūti slēgta sistēma: katrs no mums jūt savas iekšējās reakcijas uz ārējo, mums nezināmo iedarbību. Un mēs nekad nevaram bojektīvi sajust notiekošo ārpus mums. Viss, ko jūtam – ir tikai pateicoties tam, ka mūsu maņu orgāni, smadzenes un uztveres centri tā un nevis savādāk apstrādājuši un mums devuši informāciju. Kāda tā ir ārpus mums, mēs nezinām. Mēs esam slēgti sevī.
Kā māca kabalas zinātne, pastāv vēl viens, apzināti iegūstams papildus maņu orgāns – „ekrāns”, kas ļauj iegūt informāciju nevis caur mūsu pieciem dabīgajiem maņu orgāniem, bet tieši un objektīvi. Tādējādi mēs varam iziet uz patieso, aprēķinu nesagrozītu, objektīvu pasaules pasaules uzbūves izpratnes absolūtu sasniegšanu.
