Es naktī var teikt murgoju.
Un ko jūs būtu padomājuši, ja jūs redzētu ka jūs braucat ar kautkādu milzīgu laivu pa Daugavu ar saviem klasesbiedriem un pēkšņi tā milzīgā laiva sāk grimt un stūre ir pazudusi?
Visi mēs laivu grūžam uz krastu. Tā stulbā laiva ir pie krasta, krastā milzīgas akmeņu kaudzes un tas ir vienīgais veids kā nenoslīkt. Mēs visi lecam tajās iekšā......................... un tad es attapos.
Man bija tikai dažas skrambiņas, bet no pārējiem maniem draugiem nebija ne vēsts. Bija palikušas tikai manas ienaidnieces. Vienai bija salauzta kāja un nenormāli sakropļota seja tā, ka akmeņi, uz kuriem viņa bija piezemējusies, visi bija koši sarkani no viņas asinīm.
Otrai bija salauzta roka.
Kad atskatījos atpakaļ, tad tur vairs nebija nekādas upes, tikai vairākas piecstāvenes.
Tas nav nekāds brīnums, ka nākamajā dienā man nenormāli sāpēja galva.
