Koka durvju čīkstoņa izbrāžas cauri gaiteņiem, ieklīst kabinetos un palātās un, caurdurot slimīgi mierīgo atmosfēru, norimst un izgaist pelēcīgā un miglainā gaisā.
- Labāk nebūtu nācis.... Ko es te vispār daru? - smagnēji un klusi izteicās iekšējā balss.
Mugurā tumši brūns ādas mētelis, tik lēts un noskrandis tas pieguļ man virsū. Pagalmā atrasts uz trūdošas ābeles, jau apsūnojis, netīrs ar puvušu ābolu smārdu tas stāsta savus mirkļa piedzīvojumus pirms jaunā saimnieka sastapšanas.
Ievirzās cilvēks dziļāk aiz ķieģeļu mūriem, acu skats miglains un nekontrolējami slimīgs.
- Es labāk iešu, negribu redzēt baltos vīrus.. man tas ir apnicis...
Reģistratūra pamesta, tukšums apvijas ap to un cilvēka stāvu. Tukšums, kas nelaiž, iesakņo papēžus simtgadīgo dēļu grīdās. Līdzsvara izjūta, pretestība pazūd.. cilvēks jau perepndikulāri grīdas pamatnei sapņo tikt prom uz laimīgo zemi.
- Man sāp mugura... negribu zāles...
Saprāta mezgli atraisās viegli un cilvēks top ieslēgts savu murgaino fantāziju elementos.
- Labdien, es vēlētos šeit strādāt. Vai tas būtu iespējams? drošsirdīgi ar ziņkāri uzprasīja cilvēks.
- Uzrādiet lūdzu jūsu medicīnisko izziņu! uzstāj balss
- Še teikts, ka jūs neesat..... vesels...
- Esmu pat ļoti pieskaitāms un veselīgs, dodiet man darbu, es vēlos tapt noderīgs mūsu sabiedrībai! draudzīgi atsauc cilvēks.
- Nu labi, sekojiet man līdzi, būs jums darbs! priecīgi ar naivuma piegaršu izsaka balss.
Acu plakstiņi viegli un zibenīgi atverās, plaukstas sažņaudzas dūrēs, sajūtot vieglu, bet stingru kairinājumu no baltā un cēli augstā stāva.
- Nē, nē, negribu, nevajag...
Aizceļo uz nestuvēm iekšēji nejūtīgs ķermenis uz tikpat trulu un nejūtīgu telpu, kur neredzamā aura top smaga kā metāls. Uz čīkstošas metāla atsperu plāksnes nelaimīgi apjukušā cilvēka mugura spiežas uz leju saņemot triecienus no nejūtīgā zāļu indīgā smārda.
Aptumsums apņem šī cilvēka veidolu un putekļainais deķis smacē arvien.
