Mani vecāki bija ķirurgi17

         Es augu apgabalā, kur ģimenes ir tik turīgas, ka viņi būvēja savrupmājas un sienas, norobežojot sevi no apkārtējiem, lai varētu baudīt savu paradīzi. Viņi nekad netraucēja kaimiņus, ja vien nebija kādas dīvainas nesaskaņas. Mani apmācīja mājās līdz 7 gadiem, un tas ir kad šis stāsts beidzas.

Bet sākumā, tas sākās 4 gadu vecumā, cik nu es varu atcerēties savu bērnību. Kā jauns zēns, es domāju, ka būt izolētam no apkārtējās pasaules bija tas, ko visi zēni piedzīvoja. Ikreiz, kad kāds no maniem vecākiem taisījās iziet no mājas, es jautāju vai varu pievienoties, bet viņi tikai papurināja galvu sakot, ka tikai pieaugušie var iziet ārā tikai ļoti, loti šausmīgās ārkārtas situācijās. Es nekad negribēju rotaļlietas vai kādas aktivitātes, mani vecāki teica, ka man esot dīvaina iztēle. Es sāku veidot attiecības ar mājsaimniecības mēbelēm, pavadot dienas runājot ar tām un dodot vārdus katrai.

Mani vecāki bija nolēmuši dot vaļu manai iztēlei, dramatiski papildinot māju ar jaunām mēbelēm. Man tēvs vienmēr sevi ir uzskatījis kaut nedaudz par meistaru visās lietās un mēdza man stāstīt par savu mīlestību pret jaunu lietu taisīšanu un kā viņš ir tās taisījis. 

Un tā 3 gadus es biju iestājies dziļās, emocionālās attiecībās ar savas mājas mēbelēm. Arnolds bija mīkstais krēsls viesistabā, kas šūpojās uz priekšu un atpakaļ, kad es atgāzies tajā lasīju grāmatas. Sofija bija mana gulta, kas pārvietojās, viegli mani šūpinot uz sāniem, kamēr es aizmigu. Dažreiz es varēju viņu dzirdēt dungojot. Kad es noliku galvu uz galda, Klaudio, manā istabā, es varēju dzirdēt savus sirdspukstus. Es vienmēr runāju ar Teodoru, mazu krēslu, kas bija diezgan atsaucīgs un mēdza dungot dziesmiņas. Bet visvairāk es mīlēju Gladiju, lielāko, mīkstāko dīvānu mājā – tas, ar kuru es dalījos visā. Visas mēbeles bija mīkstas, siltas un tik dzīvas priekš manis.

Tas ir dīvaini, cik ātri mainās lietas. Tā bija pirmdiena, mana septītā dzimšanas diena un mani vecāki bija savā darbnīcā, taisot man jaunu mēbeli kā dāvanu. Sieviete bija apmaldījusies braucot cauri pilsētai, un pat ja visi žogi bija aizslēgti, viņa vienalga tika kaut kā pāri. Viņa pieklauvēja pie durvīm un es palēcos, jo nekad nebiju dzirdējis kādu tiekam pie mūsu mājas. Kad es atvēru durvis, viņas sejas izteiksme pārvērtās šausmās. Viņa paostīja gaisu un noklepojās. Tad viņa mani savāca un sāka skriet prom.