Sveiki! Sākšu ar to, ka viss, kas zemāk rakstīts ir noticis ar mani un manu mammu. Man ir daudz stāsti, kuros varētu padalīties, ja jums tie liktos interesanti, bet tā kā zinu, ka daudziem nepatīk lasīt garus teksts, ielikšu tikai divus un paši varat spriest. Varat ticēt, varat neticēt man, bet ziniet, ka kaut kas paranormāls eksistē un tās nav vien svešu cilvēku iedomas…
Mana paranormālā pieredze35
Pirmo stāstu sākšu ar sevi pašu t.i. ar to, kas notika ar mani. Reiz, kad biju pēc garas dienas atnākusi mājās no skolas, kad mācījos trešajā klasē, biju nogurusi pēc sporta nodarbības. Tajā laikā vēl gulēju vienā istabā ar vecākiem, kā jau tas bieži ir… Tā nu tajā dienā atnācu mājās un otrajā maiņā stundas beidzās sešos, tādēļ paēdu vakariņas un viss šķita kā parasti. Kad sēdēju gultā un pirms miega skatījos TV, dzirdēju, ka koridorā kaut kas nokrīt un teicu, lai mamma iet palūkot to, kas varēja nokrist. Viņa aizgāja un konstatēja, ka no plaukta ir nokritis lietussargs, ko es biju nolikusi atnākot, pati skaidri zināju, ka lietussargu pakāru uz āķa, kur karājas mēteļi un tas nekādi nevarēja nokrist, bet nepievērsu tam milzīgu uzmanību. Tad pienāca laiks iet gulēt. Es biju ļoti bailīgs bērns, tāpēc mamma vienmēr atstāj ieslēgtu televizoru kamēr iemigu. Tad pēkšņi pamodos nakts vidū un redzēju, ka istabas durvīs kāds stāv, durvis atradās tieši pretī manai gultai un veda ārā uz koridoru. Es ilgi skatījos uz tēlu, kas stāvēja durvīs un domāju, ka sapņoju, tad sapratu, ka durvīs stāv mana mamma. Mazliet nomierinājos, tad es pavēros uz mammas gultu..un arī gultā kāds gulēja, tētis nebija mājās, tā varēja būt tikai mamma. Tad paskatījos uz tēlu durvīs un tas stāvēja un smaidīja. Tad es pilnīgi zaudēju prātu, paslēpos zem segas un saucu mammu. Dzirdēju viņas bubināšanu gultā un sapratu, ka viņa visu laiku bija gulējusi. Tad viņa piecēlās un nāca mani apraudzīt, es pavilku segu nost no sejas un tēls pie durvīm bija izzudis, un man blakus sēdēja īstā mamma zilā naktskreklā… Tam tēlam, ko redzēju pie durvīm bija nekad neredzēts rozā halāts… Varbūt varat teikt, ka to visu nosapņoju vai vainīgs nogurums, bet es to atceros vēl pēc visiem 10 gadiem it kā tas būtu noticis vakar.
Otro stāstu man ir stāstījusi tieši mamma pati. Kad viņa vēl dzīvoja Jelgavas novada Blukās viņai esot bijušas daudz trakas draudzenes. Cik noprotu viņa bija aptuveni 14-15 gadu vecumā, kad šis atgadījums notika. Viņas ar draudzenēm bija devušās izbraucienā ar velosipēdiem. Pēc peldes vietējā upītē, dodoties uz mājām, viņas brauca garām kapiem. Tie bija vietējie kapi, bet mana mamma pati nekad nebija bijusi šajos kapos, jo visi radi ir apglabāti Dobelē un citās vietās. Tā nu viena draudzene ieteica ieiet kapos un papētīt uzrakstus uz kapakmeņiem. Mamma pēc nelielas minstināšanās esot piekritusi. Viņas riteņus paslēpa dziļi krūmos un devās iekšā. Kad bija nonākušas pie viena liela, apsūnojoša kapakmeņa, mammas draudzene sāka no tā kasīt sūnas. Kamēr mamma ar otru draudzeni neomulīgi mīņājās blakus. Kad draudzene jau bija tikusi līdz vārda beigām, mamma pamanīja vecu, salīkušu tantiņu, kas ātri devās viņu virzienā, mamma pieliecās un sāka bakstīt draudzeni , lai beidz aiztikt kapakmeni, jo uz šejieni steidz kundzīte. Kad viņas visas palūkojās uz to pusi no kurienes večiņa skrēja, tur vairs nebija neviena. Viņa nebūtu nekur varējusi palikt, jo kapsētu tikai ieskauj koki, tajā ir tikai zemi dzīvžogi, viņa nebūtu varējusi nedz pieliekties, nedz aizslēpties aiz kaut kā. Mamma uz kapakmeņa ieraudzīja sievietes vārdu (lai gan vairs pati neatceras, kāds tieši vārds bija uz tā) un palika mēma. Visas draudzenes esot bēgušas ko kājas nes, lai varētu bēgt prom. Plēšot velosipēdus no krūmiem noskrambājot visas rokas, bet tad jau viņām bija vienalga. Mamma mani reiz uz šo kapsētu aizveda un varu teikt, ka aura tieši šajā kapsētā ir ļoti nospiedoša, neomulīga, man reizēm patīk apstaigāt kapa pieminekļus, bet šoreiz bija ļoti īpatnēji. Mamma lai gan vairs neatcerējās, kur atrodas kapiņš, jo izkārtojums bija mazliet mainījies, vairs otrreiz kasīt sūnas viņa negribēja ne no viena kapa…