Mana draudzene naktī slīpēja zobus29
635
2
Mana draudzene naktī slīpēja savus zobus.
Nekas traks, tu teiktu. “Ja tu viņu mīli, tad tevi tas netraucētu.”
“Jēzus, Eimij!” es viņai naktī uzšņācu, esot ar muguru pret viņu, “Es to vairs nevaru izturēt!”
Slīpēšana beidzās.
Īstenībā, tas nebija tikai tas. Tu zini, kad tev kāds sāk nepatikt, tevi sāk kaitināt katra mazā lieta, kuru tas cilvēks dara. Es lasīju, ka attiecības bieži beidzas tādēļ, ka lietas, kuras tev sākumā likās mīlīgas un foršas, pēc tam sāk likties neticami kaitinošas.
Tā bija arī ar mani un Eimiju. Viņa bija tik klusa. Tas man par viņu patika; bija forši būt blakus kādam, kurš neuzskatīja par vajadzīgu veidot nenozīmīgas sarunas vai aizpildīt klusumu ar baumām. Tagad, kad mēs runājām (vai es runāju), viņa vienmēr stāvēja un klusēja. Es nekad nezināju, kas viņu uztrauc vai kas ir noticis. Kad es mēģināju viņai jautāt, viņa tikai skatījās uz mani ar atplestām acīm un slīpējot savus zobus.
Kad mēs tikko bijām sākuši būt kopā, viņa bija klusa, protams, bet kad viņa sāka runāt, tad tas vienmēr bija kā atgādinājums, kāpēc man viņa tik ļoti patīk. Viņa bija jautra. Viņa pasauli redzēja tā, kā neviens cits.
Viss bija labi. Mēs bijām tuvi. Mēs bijām neuzvarami.
Bet, kā laiks gāja uz priekšu, viņa kļuva vairāk un vairāk klusa. Viņas šarms noplauka kāda nezināma spēka dēļ. Viņas vaigi sāka bālēt, viņas mati sāka novājēt. Es biju noraizējies. Kad es mēģināju turēt viņas rokas savējās un lūgt, lai viņa man pasaka, kas ir noticis, viņa tikai pakratīja galvu un pateica, ka viss ir labi.
Vienu nakti viņa pārnāca mājās pārbijusies, bāla un ar sapinušies matiem. Viņa ienāca dzīvoklī kliedzot un šņukstot. Tas bija tā, it kā viņā iekšā būtu kaut kas pārplīsis un pārvērties pilnā histērijā. Vārdu fragmenti nāca no viņas mutes, kurus nespēju saprast. Lai arī kāds citplanētiešu radījums viņu vajātu, viņas šausmas arī manī iedvesa bailes. Es jutu sevi nobālējam un domāju par to, kā viņai palīdzēt.
Es veltīgi mēģināju runāt un jautāt, kas pie velna notiek, jo viņa mani pilnībā ignorēja, tikai skrēja pa dzīvokli, taisot katru logu ciet, slēdzot katras durvis un visu laiku šņukstot.
Pēc tam, kad viņa mūs ieslēdza guļamistabā, viņa izplūda asarās. Visu nakti es viņai jautāju, centos dabūt kaut mazāko daļu informācijas no viņas, lai varētu palīdzēt. Bet Eimija neko neteica. Kad es piedāvāju izsaukt policiju, viņa tikai pakratīja galvu.
Kaut kas bija pilnīgi ne tā ar Eimiju, un es nekādi nevarēju palīdzēt.
Tā bija nākamā nakts, kad slīpēšana sākās.
Visu šo laiku tas notikums turējās mūsu prātos. Es nedēļām ilgi centos ar viņu runāt un kad man tas neizdevās, es centos visu noskaidrot pats. Kāda veida trauma varēja izraisīt tādu triecienu? Es jautāju viņas draugiem, pārbaudīju viņas e-pastus un viņas interneta vēsturi. Bet viss bija tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Un katru nakti viņa slīpēja savus zobus, neļaujot man gulēt. Katru dienu viņa runāja arvien mazāk un mazāk. Mūsu attiecības juka.
“Jēzus, Eimij!” es viņai naktī uzšņācu, esot ar muguru pret viņu, “Es to vairs nevaru izturēt!”
Slīpēšana beidzās. Tad, pēc kāda brīža klusumā, es dzirdēju skaļu šķindoņu. Un tad vēl vienu. Un vēl vienu.
“Kas pie velna…?” es nomurmināju, pagriežoties pret viņu.
Eimijas mute bija plaši atplesta. Plašāk, nekā cilvēka mute vispār var būt atplesta. Ikkatras pāris sekundes viņas zobi aizcirtās un atkal atvērās. Viņas lūpas bija atvilktas atpakaļ dzīvnieciskā, necilvēciskā izteiksmē, un acis arī bija plaši atplestas. Biezi un lipīgi sviedri tecēja no viņas pieres. Viss viņas ķermenis sāka trīcēt. Es varēju redzēt ārprātīgu izmisumu viņas acīs. Kad mūsu skatieni sastapās, zema skaņa izlavījās no viņas rīkles. Zema un lūdzoša skaņa.
Viņas ķermenis sagriezās, rokas satvēra palagus. Eimijas acis joprojām lūkojās manās. Viņa turpināja taisīt tās šausmīgās skaņas, kad viņas zobi cirtās ciet un taisījās vaļā.
Es biju šausmās sastindzis. Manā prātā bija tukšums.Notiekošajam nebija loģiskas atbildes, izskaidrojuma.
Un tad es izlecu no gultas un skrēju pie durvīm. Es meklēju atslēgas un nemaz neatskatījos atpakaļ. Pat ne arī pēc garā vaidiena, kas atbalsojās pa visu dzīvokli. Es raudāju, kad tiku mašīnā un izvairījos atskatīties uz celtni. Pēc stundas ilga brauciena pa šoseju, es apstājos.
Kad pienāca rīts, es jutos tā it kā viss, kas būtu noticis, bija tikai murgs. Tā tam vajadzēja būt, vai ne? Es iešu atpakaļ un atvainošos Eimijai un viss būs labi.
Es nevarēju izskaidrot to dīvaino sajūtu vēderā, kas it kā brīdināja, lai es netuvojos mājai. Bet nē. Man vajadzēja būt loģiskam.
Kad es nonācu dzīvoklī, Eimijas vairs nebija. Kopš tā laika es vairs neesmu viņu redzējis. Viņas ģimene uztraucās, un draugiem nav ne mazākās nojausmas, kur viņa Ir palikusi. Un es neesmu pateicis ne vienu vārdu par to murgu.
Pagājušo nakti es pamodos slīpējot savus zobus.
Citi interesanti raksti manā profilā.
Tev patiks šie raksti
ar labunakti autor
