čau. šeit gribēju iemest rakstiņu kā man gadījās kad biju apm. 8/9. gadus jauna. iespaidojos no tā raksta, kur bija par ēnu cilvēkiem.
------------------------------------------------------------
Es guļu. Sapņoju par saldumiem, kā parasti mazi bērni. Ir laikam pavasaris vai rudens, neatceros. Jūtu, ka kaut-kas nav kārtībā. Ignorēju, jo maza būdama to nespētu noteikt guļot. Sapņoju tālāk, guļu nemierīgi, jo nevaru kārtīgi vairs aizmigt. Izdodas, guļu tālāk.
Iekliedzos.
Nezinu kā, bet momentāli durvis atver tētis un pēc mirkļa seko mamma, lai gan durvis bija jau vaļā [?]. Raudu un pusbalsī saku, lai neiet uz viesistabu. Viņu istaba ir man blakus, tikai 1. m uz priekšu un pa labi, viesistaba ir 2m uz priekšu tālāk. Viņi prasa - `Kas noticis? Neraizējies, bērniņ, viss ir kārtībā, tas bija tikai slikts murgs.` Mamma mani apmīļoja, bet tētis gāja uz guļamistabu. Es izrāvos un paķēru viņa roku un sāku vēl traģiskāk raudāt. Negribēju lai viņš tur iet.
Kas notika pirms kliedziena.
Es pamodos. Manas durvis bija plaši atvērtas. Un kaut-kas melns, garš, spokains, šķībi iedams necilvēks aizgāja vai aizstreipuļoja uz viesistabu. Man šķita ka māju apzog. Man likās, ka viņš iet uz stūri kur stāvēja tēta CD. Es nevarēju pakustēties, kakls sāpēja, biju aizsmakusi, nevarēju ne paelot, ne pakustēties, ne raudāt, neko. Man bija šausmīgi bail. Un tad es iekliedzos.
Vēlāk vecāki nomierināja mani, pagāja pusstunda un visi gājām gulēt. Palūdzu lai mamma un tētis paliek, līdz aizmigšu. Pirms aizmiegu viņi teica, ja kaut-kas ir noticis, pieklauvē pie sienas, labi? Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Viņi aizgāja vēl pirms es aizmigu. Man sirds pukstēja kā traka. Es pieklauvēju pie sienas. Nekas nenotika. Paklauvēju skaļāk. Nekādas reakcijas. Mana sirsniņa lēnām pierima, un tad nodomāju - `droši vien guļ`, un aizgāju pati arī gulēt, bet pēc pāris sekundēm un atkal piecēlos un atkal Viņš parādijās.
Jūs jau droši vien zinat tās bildes kur melna apaļīga ar robumiem seja, lielām baltām acīm un smīnā sagrozītas lūpas?
Tobrīd man likās ka viņam bija tāda seja, atkal garais, biedējošais dzērāja augums, atkal manas durvis plati vaļā, bet logi visu laiku bija ciet, nekas nevarēja viņas atvērt, jo kad vecāki gāja gulēt, viņi tās aizvēra. To es čista zinu /citu vārdu nevarēju iedomāties ;d/. Tikai šoreiz viņš bija pie gaiteņa skapja un gāja prom itkā pie ārdurvīm, skatoties uz viņu, domās pie sevis es klusi čukstēju `mammu, mammu, mamu`, tikai šoreiz viņš skatījās tieši uz mani... Tieši man acīs...Un atkal es iekliedzos, tikai šoreiz skaļi un kategoriski - `MAMMU!`
-------------------------------------------------------
jā, droši vien neticēsiet, bet tā bija. un njā, rakstiju kā es rakstu tagad jo, protams, es nevarēju nodomāt `kā mazs bērns sapņoju par saldumiem`. ;D
rakstiju kā atstāstījumu. ;]
