Ar mani vienmēr notikušas mistiskas lietas, ka es pat vairs nesatraucos par to visu, uztveru jau kā normu. Ja būs vēlme, varu par tam arī vēl uzrakstīt.
Bet te būs piedzīvojumi ar mājas gariņu.
Pirms gandrīz diviem gadiem ievācāmies īrētā dzīvoklī. Es un mani divi bērni, draugs. Dzīvoklis uzreiz pievilināja ar savu gaišumu, sajūta – kā mājās. Es parasti izjūtu vietas. Pa dienu braucām sakrāmēt pirmās mantas. Savu gadiem krāto un izmeklēto bibliotēku smuki sakārtoju lielajā istabā, kur bija nolemts, ka tur gulēsim mēs – lielie.
Kad pārvācāmies pavisam, pirmās dienas vakarā ienācām un ieraudzījām gaismu koridorā. Zinājām, ka esam izslēguši. Pa nakti es pēkšņi pamodos no drausmīga trokšņa, it kā no grāmatu plauktiem lidotu kaudze ar kartona kastēm. Troksnis bija mežonīgi liels. Dīvaini, bet bērni nepamodās savā istabā un nekas, itin nekas nebija nokritis. Pietam, šajā istabā neatradās kartona kastes, kur nu vēl plauktos.
Koridorā uz pakaramā āķīša es vienmēr karināju atslēgas. Tām klāt ir tās neliels zvaniņš. Pirmajās naktīs atslēgas kāds sāka šķindināt un reizēm atradu tās zem pakaramajiem - uz kurpju plauktiņa.
Uz tualeti es naktī vienmēr eju nedzēšot gaismu. Pa tumsu tā arī eju. Daudz reizes ir bijis, kad sēžu tualetē un redzu – no istabām spīd gaisma. Citreiz virtuvē, citreiz – it kā lielajā istabā būtu ieslēgts TV. Aizeju – gaisma pazūd, bet draugs nebūt neskatās TV, bet saldi guļ.
Bet tas viss vēl ir pupu mizas!
Bērniem durvis vienmēr aiztaisīju ciet, kad viņi bija aizmiguši. Bet kāds vienmēr nakts vidū viņas atsita ar troksni vaļā. Lieki teikt, ka bērni nepamodās, tikai es, reizēm arī draugs. Spītīgi. Katru nakti.
Kādu vakaru man radās nojausma – mēdz taču mājas gariņi tā reizēm darīt. Jo sajūta, ka kāds vēl ir bez mums te, bija nenoliedzama.
Sarunājām ar draugu – netaisīšu šoreiz ciet durvis pa nakti. Un pateicu to vēl tā skaļi. Kā smejoties. Protams, nakts pienāca, milzīgs un negaidīts troksnis. Durvis tika aizcirstas un... atsistas vaļā atkal. Kādam šajā dzīvoklī bija humora izjūta!
Nākamajā dienā es saku meklēt informāciju par mājas gariņiem. Viņi esot dažādi, bet parasti līdzīgi kaķiem, kaut kas spalvains, neliels un parasti savas mājas neatstāj. Reizēm aiziet līdzi iemītniekiem uz jaunajam mājām, ja tie viņam patīk un to tie sauc līdzi. Bet mājas gariņi pieķeroties parasti vietai, nevis cilvēkiem.
Mana meita, tobrīd 5 gadi, vienu dienu ierunājās: mammu – es pagājušo nakti redzēju rūķīti. Tas bija pēc kārtējās trokšņainās nakts. Biju pārsteigta, jo neko viņai par šo visu netiku stāstījusi. Neiešu jau bērnu biedēt! Bet man palika interesanti. Jautāju: kāds izskatījās mazais vīriņš? Meita atbild: tāds maziņš, kā rūķītis un viņam bija zaļas spalvas. Prasīju apmulsusi: un ko viņš darīja? Meita: blēņas darīja!!! ( Ja atceramies atslēgas, durvju ciršanu, gaismas dzēšanu, kad neesam mājās – nu jā! )
Man nebija ko teikt... Sākām likt cepumus un pienu tajā istabas stūrī, kur likās, viņš visvairāk mitinās. Izlasīju, ka mājas gariņam jādod ir vārds, jāizdomā dzimšanas diena. Un jālūdz atļauja te mitināties, lūgt būt klusākam. Ar bērniem sasēdāmies aplī un to visu izdarījām. Kopš tās dienas mūsu mājās ir miers.
