Atceros kad gāju 9. klasē man patika rudeni vakaros, kad jau tumšs vnk uzlikt uz austiņam mūziku un pabraukāties ar rolleri. Izdomāju braukt par neapgaismotu vientuļu ceļu kas iet gar mežu, gar laukiem un ar līkumiem. Tākā man ir ļoti laba fantāzija sāku domāt par spokiem kas pēkšņi izskries priekšā, nogrūdis no rollera vai kas tamlīdzigs. Jo tālāk braucu, jo neomoligāk palika, nospļavos metu ripa un braucu atpakaļ uz pilsētu. Dēļ tām domām biju tā sevi satramdijis, ka bija bail slēgt talas gaismas domaju ja ieslēgšu tālās, tad pēkņi ieraudzīšu kautkādu demonisku radijumu kas no ceļa malā esošā mežiņa uzglūn man, tapēc jo mazāk redzu, jo mierigāka braukšana.
Anyway, es itkā neticu spokiem, bet es zinu ka ir kautkas uz šis pasaules, protams nejau dievs, velns vai dvēseles, bet gan cilvēkā esošā enerģija. tīrākā zinātne un fizika. Cilvēkam nomirstot tā pamet ķermeni un kautkur jau viņa liekas, bet vai ta enerģija ir cilvēka veidola un vai tai enerģijai saglaboajušies cilvēka instinkti domašana vai kas tāds.. nu nezinu, nezinu. kamer nav pieradits, gruti tam noticēt. Tagad kad braucu ar mašinu vienigais kas mani var nobiedet ir vīriņš zaļā vestē un ar zizli, kas pēkņi izlec priekšā, brīdi kad parsniedzu atrumu.