Šis būs raksts par vienu no lielākajām līdz galam neatklātajām 19. gadsimta mistērijām – Kaspara Hauzera liktenis.
1828. gada 26. maijā, Ņūbergas (Vācijā) tirgus laukumā tika pamanīts aptuveni 17 gadus vecs, dīvaina paskata jaunietis- Kaspars zināja tikai 10 vārdus un divas frāzes- „Es nezinu” un „Es gribu būt kavalērists, kā mans tēvs ”- taču acīmredzami pat nesaprata šo vārdu nozīmi. Viņš ar grūtībām pārvietojās- gaita atgādināja mazu bērnu, kas tikko iemācījies staigāt. Rokās tas turēja vēstuli, kura bija adresēta pilsētas pulka kapteinim von Vessingam. Vēstule bija no ģimenes, kurā Hauzers uzaudzis. Klāt pievienotā zīmīte it kā bijusi tā pati, kas pirms 16 gadiem šai ģimenei atstāta kopā ar bērnu. Tajā bija teikts, ka Hauzera māte ir nabadzīga, bērna tēvs, kavalērists ir miris, bērnu sauc Kaspars Hauzers, viņš dzimis 1812. gada 30. aprīlī. Viņa arī lūgusi, lai tad, kad Kaspars izaugs, viņu atdod sestajā kavalērijas pulkā Ņubergā. Taču šī vēstule nedeva lielu skaidrību. Kā gan māte varēja zināt, ka tieši šis pulks atradīsies Ņūbergā 1828. gadā? (tad kad Kasparam paliks 16 un viņu varēs tur uzņemt). To neviens nevarēja paredzēt 16 gadus iepriekš- 1812. gadā, kas bija norādīts kā mātes rakstītās vēstules gads, šis pulks atradās pavisam citā vietā. Vēl, jo vairāk, gan vēstule no Hauzeru uzņēmušās ģimenes, gan viņa mātes zīmīte bija rakstītas ar vienu tinti un uz viena papīra, kā arī rokraksts bijis tas pats. Kad viņu mēģināja iztaujāt par pagātni, viņš tikai raudāja un rādīja savas kājas, pēc kurām varēja spriest, ka viņš nekad nav nēsājis apavus. Uz visiem jautājumiem viņš atbildēja tikai „Es nezinu”, bet par lielu pārsteigumu policijai, kad Hauzeram tika lūgts parakstīties, viņš bez vilcināšanās uzrakstīja: Kaspars Hauzers. Kad policija saprata, ka paturēt cietumā viņu būtu bezjēdzīgi, Kasparu savā ģimenē pieņēma cietuma uzraugs Andreass Hikels. Hikels puisim iemācīja sēdēt pie galda, ēst, izmantojot galda piederumus, un uzturēt personīgo higiēnu.
Tika atklātas Hauzera dīvainības: vienīgais, ko viņš uzņēma pārtikā bija maize un ūdens- tās arī bija vienīgās smaržas, kas neizraisīja viņam alerģiju. Viņš nepazina savu spoguļattēlu un samērā nepanesa gaismu. . Nereti viņš apkārtējos pārsteidza ar eksistenciāliem jautājumiem, piemēram: kas radījis kokus? Kas iededz un izdzēš zvaigznes? Kas ir dvēsele un vai to var ieraudzīt?
Skolojoties pie Georga Daumera, Kaspars sāka garīgi attīstīties.
Reiz bija ieradies advokāts Pauls Feierbahs. Viņš pavēstīja, ka iespējams zina, kas patiesībā ir Kaspars Hauzers. Viņš bija atklājis, ka, visticamāk, Hauzers ir Bādenes karaļnama princis. Feierbahs uzskatīja, ka patiesībā Bādenes karaļa un viņa sievas Stefānijas bērns tika apmainīts pret mirušu, bet īstais bērns nolaupīts. Kad pēc gada advokāts nomira no nezināmas izcelsmes slimības, visi domāja, ka viņš tika noindēts.
Feierbaha teorija likās ticama, taču kamdēļ bērna nolaupītājiem nešķita vieglāk to nogalināt, ka visbiežāk, šādās sažvērestībās tas notika? Vēl arī palika neatklāts jautājums, kur tad Hauzers pavadīja savu bērnību? Par to ir dažādas leģendas, taču visu kopsaucējs ir tas, ka viņš 12 gadu bija ieslodzīts pagrabā, pārtikdams tikai no maizes un ūdens.
Kad atmiņa 1883 gadā sāka strauji atgriezties- t.i, kad viņš sāka atcerēties detaļas no savas dzīves ieslodzījumā, Kaspars Hauzers 17. decembrī mīklainos apstākļos tika nogalināts. Viņam tika atņemts maks un tad nodurts, taču vēlāk maks neskarts tika atrast. Atrada arī nozieguma ieroci – 30 cm garu dunci.
Viņa vārdā nosaukts sindroms- „Hauzera sindroms”, ar kuru apzīmē bērnus, kuri ilgu laiku atradušies izolēti. Par Hauzeru sarakstītas grāmatas, uzņemta filma un Vācijā atrodas viņa piemineklis.
