Es pats ari biju šaja karaosta ekskursija. Ar savam acim es šo spoku neredzeju, notika dazas jocigas lietas,citiem pazuda jakas un vel daudz citas mistiskas lietas (tā ir isteniba gribat ticat,gribat neticat) :)
Pētīs visu nedēļu
“Tā ir starptautiska pētnieku komanda, kas amerikāņu televīzijas zinātniskās fantastikas raidījumu cikla “Ghost Hunters” vajadzībām pēta dažādas paranormālas parādības visā pasaulē. Pētnieki izmanto zinātniskas metodes un speciālas ierīces, lai izpētītu mistiskās parādības, intervē vietējos cilvēkus, kas saskārušies ar paranormālajām parādībām, kā arī dokumentē savus pētījumus un veido populāru raidījumu ASV,” informē Liepājas reģiona tūrisma informācijas biroja vadītāja (LRTIB) un Karostas glābšanas biedrības (KGB) pārstāve Monta Krafte.
Ar Amerikas pētniekiem kontakti uzņemti pagājušā gada septembrī. “Viņi bija internetā atraduši mūsu mājas lapu un tajā stāstu par Karostas cietuma Balto dāmu,” pastāsta KGB aktīviste Lāsma Eglīte. Pirmdienas pēcpusdienā pētnieki uzklausījuši gida Eināra Meira stāstījumu par Karostas cietuma ēkas vēsturi un gidu novērotajām neparastajām parādībām. Lāsma atklāj, ka grupā esot 16 dalībnieku. Viena daļa naktīs darbošoties ar īpašo aparatūru, otra filmējot un fotografējot. Taču, sazinājušies ar saviem darba devējiem, pagaidām no kontaktiem ar medijiem pētnieki atteikušies.
Meklēs meiteni ar rudu bizi
Leģenda vēstī, ka 1944. gada rudenī vācu armijas patruļa, veicot kārtējo reidu Liepājas pilsētas ielās, notvērusi kādu latviešu jaunekli. Aizdomās par dezertēšanu no leģiona, viņš aizvests uz Karostas cietumu un ieslodzīts 18. kamerā. Pēc divām nedēļām šim jauneklim bijušas noliktas kāzas. Līgava, uzzinājusi, ka viņas mīļotais ieslodzīts Karostas cietumā, izmantojot sievišķīgu viltību, iekļuvusi tieši 18. kamerā, bet viņas mīļotais jau bijis nošauts. Nespēdama pārdzīvot smago zaudējumu, meitene tai pašā kamerā izdarījusi pašnāvību. Kopš tā laika viņa visā ēkā darot dīvainas un neizskaidrojamas lietas. L. Eglīte pirmoreiz par meiteni baltā tērpā ar garu rudu bizi uzzinājusi pirms vairākiem gadiem no toreizējās KGB valdes priekšsēdētājas Līgas Engelmanes. Visbiežāk parādības klātbūtne atstājot iespaidu uz elektroierīcēm – viņa “izskrūvējot” elektriskās spuldzītes vai bojājot slēdžus, uzlādējot mobilos telefonus. Reizēm ar lielu troksni aizcērtot smagās cietuma kameru durvis. Lāsma pati parādību neesot redzējusi, bet tās darbošanos dzirdējusi un sajutusi daudzkārt. “Pa šiem gadiem esmu pieradusi, jo neko ļaunu viņa nedara,” atzīst gide.
Krāmē glāzes un virina durvis
Pirmoreiz L. Eglīte ar neparasto parādību saskārusies kādas grupas šova laikā. “Bijām nolikuši grupu kamerās gulēt un to durvis noslēguši,” viņa stāsta. Pasākumā piedalījušies arī trīs citi gidi. Lāsma gatavojusi tēju, ko pasniegt grupai pēc izlaišanas no kamerām. Pa to laiku viņa dzirdējusi, ka otrā telpā kāds šķindina glāzes, it kā tās kārtotu uz paplātes. Paraudzījusies – neviena nav. Gājusi pajautāt kolēģiem, vai kāds nav bijis pēc glāzēm. Tie atbildējuši, ka troksni dzirdējuši, bet no telpas neesot izgājuši. Daudzkārt Lāsma dzirdējusi soļus gaitenī un durvju aizciršanos. Pirmos gadus ekskursantus vairāk centusies gaidīt laukā saulītē.
“Ir arī tādas sajūtas, sevišķi otrā stāva gaitenī, kad tu ej, un pēkšņi liekas, ka lāgā nevari paiet. Pretestība tāda it kā bristu jūrā,” sajūtas raksturo gide. Viņa pati runājusi ar pēdējo virssardzes priekšnieku, Latvijas armijas Jūras spēku bocmani Aivaru Feldmani, kurš visai sīki raksturojis savu sastapšanos ar meiteni baltā tērpā. Arī Lāsma gaida pētnieku stāstījumu par smalkās aparatūras fiksētajiem rādījumiem.
Klejo kara laika atmiņas
“Ēka būvēta pašos pirmajos divdesmitā gadsimta gados. Sākotnēji tā bijusi iecerēta jūras kara hospitāļa vajadzībām, bet pēc jūrnieku dumpja 1905. gada vasarā izmantota kā militārpersonu aresta vieta,” zina ilggadējais Karostas gids Juris Raķis. Šādiem mērķiem to izmantojušas visu septiņu varas režīmu armijas, kas savulaik saimniekojušas Karostā.
J. Raķis apgalvo, ka arī pats redzējis ēkas gaiteņos baltā tērptu meiteni ar rudo bizi. “Nevaru teikt, ka bija bail, bet īsti patīkamas tās sajūtas nebija,” viņš atklāj.
Dramatiskākie notikumi cietuma telpās risinājušies 1944. gada nogalē, kad vācu kara lauka žandarmērija no virssardzes telpām uz nošaušanu pāri ceļam aizvedusi aptuveni 150 cilvēku, spriež. L. Eglīte. Ziņas par šiem upuriem vēl aizvien ir skopas un nepilnīgas. Padomju armijas saimniekošanas laikā virssardzes telpās kareivji turēti par režīma pārkāpumiem. “Domāju, ka fiziski jau viņus neviens neietekmēja,” spriež L. Eglīte, “norīkoja saimnieciskos darbos, pastiprināti lika maršēt ierindā un izpildīt fiziskus vingrinājumus.”
