Leģendas par pils spokiem2

Bijusī pils sardze Anna Kuciņa stāsta, ka 1956.gadā pie viņas patvērās pārbiedēti remontstrādnieki. Viņi ēda pusdienas, un pēkšņi no sienas iznāca spoks bez galvas un gāja strādniekiem virsū. Viņi no bailēm pielēca kājās un sāka kliegt – tajā brīdī resnais spoka rumpis atkāpās un nozuda muzeja telpās. “Jelgavas pils saimnieki reizēm pret kalpiem izturējās nežēlīgi, un hercogs Jēkabs nebija izņēmums, tāpēc iespējams, ka nelaimīgais spoks šai saulē tika sodīts ar nāvi vai arī biedēklis bija kāds no hercoga kalpotājiem, kurš pēc nāves iemūrēts pils sienā,” uzskata sieviete. Pēc pils ballēm augšējā stāvā parasti atskan tāds sitienu troksnis, it kā kāds gribētu ielauzt durvis.

“Pirms četriem pieciem gadiem virs hercoga kapenēm notika svinības, pēc kurām varēja dzirdēt it kā cilvēku vaidus. Gariem nepatīk, ka tajā vietā notiek balles,” apgalvo bijusī sardze. Kuciņas kundze savā dzīvoklī pils telpās reizēm dzirdējusi, ka tuvumā dzied koris – it kā dievkalpojums, it kā svētās dziesmas. Iespējams, ka tajā vietā atradusies pils kapela.

Sarmīte Strīķe jaunībā bieži cerēja ieraudzīt pils spoku. “Studiju laikā līdz diviem naktī tupējām pie vecās kurinātavas un gaidījām dāmas parādīšanos, jo baumoja, ka kurinātāji manījuši viņu uz cokola, bet mēs diemžēl neko redzējām,” stāsta Sarmīte. Taču, strādājot institūtā, viņa pieredzējusi neparastu atgadījumu. “Kādā vēlā vakarā pēkšņi sajutu trešās personas klātbūtni – atvilktnes sāka kustēties un krēsli braukāja paši no sevis. Šis korpuss ir piebūvēts vēlāk, un spokiem te nevajadzētu būt, bet varbūt pilskungs atnāca apskatīties, kas notiek pils jaunajā daļā?” domā S.Strīķe.

Ekonomikas fakultātes lektore Irēna Baraškina studiju laikā cītīgi apmeklēja bibliotēku un vienmēr somu atstāja norādītajā skapītī. “Vienā no tādām reizēm liku mantas augšējā plauktā un pārņēma sajūta, ka mani kāds vēro. Paskatījos pār plecu un uz kāpņu laukumiņa ieraudzīju melnu stāvu ar izteikti četrkantīgu baltu seju; sakoncentrēju uzmanību, lai saskatītu vaibstus, bet viņš pazuda,” atceras pasniedzēja. Tobrīd viņa jutās neomulīgi, bet nenojauta, ka tas ir gars, jo nebija vēl dzirdējusi nostāstus par pils spokiem. “Nodomāju, ka tā bija tikai gaismēnu spēle, tomēr šis notikums ļoti spilgti iespiedās atmiņā,” atzīst I.Baraškina. Kādā saviesīgā pasākumā viņa uzzināja, ka arī kolēģi ir pieredzējusi līdzīgu atgadījumu, un saprata, ka redzētais nebija tikai ilūzija, bet, iespējams, – pils spoks.

Kitija Kirila stāsta: “Kad rakstīju promocijas darbu, bieži paliku pilī pa nakti. Pēc tam man jautāja, vai nebija bail, vai nesatiku Balto dāmu. Pils spoku gan nesastapu, bet par bailēm to nevaru teikt – brīžiem pārņēma naksnīgās tumsas iedomas. Bija dīvaini iziet tumšajā gaitenī un apzināties, ka esmu viena lielā pilī, neskaitot, protams, sargu citā pils spārnā. Reizēm pat elpa aizžņaudzās, tomēr ar bailēm gadu gaitā veiksmīgi tiku galā,” stāsta K.Kirila. Viņa spoku esamībai nebija ne ticējusi, ne neticējusi; pamatskolā mācījās Reņģes muižas pilī, kas bija bagāta ar spoku stāstiem, taču pati nekad nebija tos redzējusi vai dzirdējusi. Bet pirms dažiem gadiem kādā augusta vakarā viņas domas mainījās. K.Kirila kļuva par docenti Uztura katedrā. “Kādā vakarā pārnesu mantas no personāldaļas kabineta uz jauno telpu. Nākot atpakaļ, pie bijušajiem kases lodziņiem ieraudzīju no kabineta izslīdam ēnu cilvēka lielumā, kas pazuda aiz lielajām āra durvīm. Skats joprojām ir acu priekšā, un, to atceroties, pārņem savādas izjūtas, bet tajā īsajā mirklī pat nenobijos. Vispirms iedomājos, ka tas ir pils sargs, tāpēc pasaucu, bet atbildes nebija. Pēc tam iedomājos, ka ielas gaisma vai aizkari izveidojuši redzēto parādību, bet nekā,” viņa atceras tā vakara notikumus. Kā saka pasakās: “Gribiet – ticiet, negribiet – neticiet!” Bet Kitija spoku ir redzējusi. “Draugi sprieda, ka tas bija personāldaļas spociņš, kas no turienes aizvācās kopā ar mani. Ja tā, tad viņš pa šiem gadiem man ļoti palīdzēja! Tagad mēs ar spociņu dzīvojamies pa otro stāvu un ar prieku vadām studentiem nodarbības. Naktīs vairs nestrādāju, tāpēc tikušies vairs neesam. Varbūt kādreiz…” domā K.Kirila.

Pilī novērota ne tikai dīvainu personu parādīšanās, bet arī neparasti trokšņi. Ina Nikolajeva pirms sešiem gadiem strādāja arhīvā par apkopēju. Pēc pils balles viņa tīrīja kabinetu un dzirdēja savādu skaņu, it kā sienā atrastos vaidošs cilvēks. “Skaņa nāca no viena stūra – aplūkoju ventilāciju, datorus, bet neko nemanīju, taču vaidi turpinājās. Vienai kļuva neomulīgi,” atceras Ina. Savukārt Karīna Bremze pilī strādāja par sardzi, un, lai pārvarētu bailes no spokiem, viņa sev iegalvoja: “Es neko nedzirdu un neredzu”. Reiz ciemos bija atbraukusi draudzene ar mērķi saklausīt pilī savādas skaņas. “Par viņas nodomiem neko nezināju, jo sevi norobežoju pret pārdabisku parādību sajušanu, bet viņa bija sadzirdēja mistisku troksni – tā rašanās avots nekur nebija manāms,” atceras Karīna. Viņa novērojusi, ka Saulgriežos un Saulstāvjos pils paliek bieza – visapkārt san un skan. “Baidījos pat kustēties, jo šajā laikā garu pilī ir ļoti daudz, bet apgaita bija jāveic. Tiešā spoku maģistrāle ir otrā stāva gaitenis, kur atrodas bibliotēka un ķīmijas laboratorijas,” stāsta Karīna, kas bieži vien tur dzirdējusi neparastas skaņas un soļus. “Ir sajūta, ka kāds staigā pa gaiteni, trokšņo un grib atvērt durvis. Interesanti, ka visi, kas redzējuši pārdabiskas parādības vai saklausījuši trokšņus, stāsta vienu un to pašu,” viņa piebilst.

Profesors Andris Buiķis nešaubās, ka visām pārdabiskām parādībām ir racionāls izskaidrojums. Vienam ir dota spēja saskatīt spokus, citam nav, taču tas nenozīmē, ka to nav! Profesors savā dzīvē vairākkārt pārliecinājies par to esamību un uzsver, ka galvenais ir no tiem nebaidīties. “Ja kāda parādība gadu simtiem vai gadu tūkstošiem glabājas dažādu tautu atmiņā, un visu laiku turpinās doma par tās esamību, tas nozīmē, ka aiz tā stāv reāla parādība. Gadu tūkstošiem valda koncepcija, ka cilvēka fiziskais ķermenis nav viņa vienīgā realitātes forma. Pastāv uzskats, ka ir septiņi ķermeņi – pirmais ir fiziskais, otrais ir ēteriskais, tam seko astrālais ķermenis, kas saistīts ar emocijām; tas kā gars aiziet augstākajā līmenī, kur cilvēks izdzīvo visas emocijas, kas atklājas krāsās. Uz spokiem var attiecināt ēterisko un astrālo ķermeni – pirmo novēro dabiski bojā gājušiem, bet otrais raksturīgs cilvēkiem, kas miruši nedabīgā nāvē – pašnāvībās, slepkavībās. Bieži vien gari koncentrējas noteiktā vietā – to var izskaidrot ar tur notikušu nelaimi. Piemēram, pilīs nereti iemūrēja dzīvus cilvēkus, tas liecina, ka konkrētais gars ir iestrēdzis tajā vietā, un tā viņam saistās ar spēcīgām emocijām. Uzskatu, ka dzīva cilvēka enerģija ir daudz spēcīgāka par miruša, par to pārliecinājos arī savā praksē. Būdams katedras vadītājs, saņēmu universitātes ēkā dzīvokli; tajā laikā slimoju ar hronisku plaušu karsoni – bieži naktīs pamodos nosvīdis, slikti jutos. Kādā naktī jutu, ka aiz galvas stāv kāda būtne. Atcerējos, ka galvenais ir nebaidīties, tāpēc mierīgi apgūlos uz muguras, sakoncentrējos un domās pateicu: “Visu cieņu tev, bet tagad es šeit dzīvoju un tev vairs te nebūs nākt!” Tad atcerējos arī, ka tā nebija pirmā reize, kad sajutu spoka klātbūtni, bet pēc tās nakts telpa kļuva brīvāka un nekad vairs mani nemocīja sliktā pašsajūta.”