Ir cilvēki, kas tic pārdabiskām būtnēm un ļaunuma apsēstām lietām. Ir tādi, kas uzskata, ka visi turpmāk aprakstītie gadījumi ir zinātniski izskaidrojami. Pie kuras kategorijas piederat jūs, izlemiet paši.
Ļaunums7
95
0
Dīvāns Francūziete Mišela Lurjē kādā izsolē Luvrā nopirka nelielu dīvāniņu. Jau no paša sākuma viņa juta nelāgas žņaugšanas sajūtas katru reizi kā uz tā apsēdās, centās atpūsties vai palasīt grāmatu. Sapratusi, ka ar dīvānu nekas nesanāks, viņa to pārdeva pazīstamam antikvāram. Pēc mēneša Mišela uzzināja par šausminošo traģēdiju, kas piemeklēja antikvāru. Viņš uz dīvāna bija aizmidzis un miegā nomiris neizskaidrojamu iemeslu dēļ. Vēlāk Mišela uzzināja, ka dīvāns bijis viens no tiem nedaudzajiem, kas atradās telpā, kur pāris minūtes pirms pakāršanas uzturējās franču ienaidnieki. Ļoti iespējams, ka ieslodzīto pirmsnāves emocijas un sajūtas tika atstātas dīvānā.
Jorkšīras krēsls Bēdīgi slavenais krēsls, kas piederēja uz nāvi notiesātajam noziedziniekam Tomijam Babsijam, tika nolādēts. Viņš nolādēja to, sakot, ka mirs ikviens, kas šajā krēslā apsēdīsies. Kopš tā laika pagājis jau 300 gadu, tomēr nav izdzīvojis neviens, kas mēģinājis šajā krēslā apsēsties un pierādīt pretējo. Šādi drosminieki ir bijuši kādi 7. Šobrīd krēsls atrodas kādā Babsija vecajā mājā, kas pārtapis par bāru „Babsija krēsls”. Reiz kāda drosminiece Enna Konekatera devās brīvdienās uz Jorkšīru un lielījās, ka sēdēs „Nāves krēslā”. Diemžēl savas sajūtas viņa nevienam nepaguva pastāstīt. Pēc apsēšanās krēslā, Enna devās uz savu viesnīcu, iekāpa liftā, lai dotos uz savu numuriņu, taču lifta troses pēkšņi pārtrūka un sieviete nositās. Bāra īpašnieks uz jautājumu, kāpēc viņš krēslu neiznīcina, atbild, ka tas esot vēstures liecība un, ka viņš negrasās iejaukties vēstures gaitās.
Reklāma
Lelle 1922. gadā kāds ķīniešu meistars izgatavoja pusmetru lielu lelli ar negantām acīm, par paraugu ņemot kādu no smagas slimības mirušu bērnu. Šo lelli sauca par Bai-Lo Baby. Lelle kā dāvana bija domāta jūras kapteiņa Džona Greigera mazmazmeitai. Pēc dāvanas saņemšanas, meitene saslima, sajuka prātā un nomira. Pēc meitenes nāves māju pārvērta par muzeju, atstājot lelli kā eksponātu. Tomēr apmeklētāji sāka sūdzēties, ka viņi jūt Bai-Lo Baby skatienu vēl ilgi pēc muzeja apmeklējuma; tas licis justies neērti un dažus pat pārņēmušas paniskas baiļu lēkmes. S;udzību rezultātā lelli pārvietoja uz 3. stāvu, prom no apmeklētāju acīm. Taču arī tur lelle nelikās mierā un dīvainības nebeidzās. Gandrīz katru nakti tukšajā istabā ieslēdzās drošības sistēma, kas parasti reaģē tikai uz cilvēka klātbūtni, tomēr istabā nekas nebija redzams, apsardze neatrada nevienu dzīvu dvēseli. Arī policija saņēma ziņojumus par to, ka kāds klaiņojot pa bērnu istabām, tomēr neatrada nekādas ielaušanās pēdas. Fotogrāfam, kurš centās lelli nobildēt, pēkšņi izkrita fotoaparāta aizmugure un visa filmiņa apgaismojās. Apdrošināšanas inspektors, kurš pētīja eksponātu, nobijās no kaut kā, ko pats nespēja izskaidrot, izskrēja no istabas un uz trepēm salauza kāju. Šobrīd lelle no muzeja ir pazudusi bez nekādiem pirkstu nospiedumiem vai citām noziedznieku pēdām, neiedarbojās arī signalizācija. Cilvēki uzskata, ka viņa vienkārši aizgāja un bērni, kas dzīvo netālu, baidās iet gulēt vieni. Ir pat izsludināta naudas prēmija tam, kas atradīs Bai-Lo Baby.
Mīlnieku gulta Kāds nelielas viesnīcas īpašnieks Alonso Selja nemaz nenojauta, ko izdara, iegādājoties divvietīgu, labākās kvalitātes gultu. Katrs jaunlaulātais pāris, kas pavadīja tajā nakti, gāja bojā. Pirmie upuri bija franču pāris Marina un Luijs. Nākamajā rītā, pēc baismīgajā gultā pavadītās kāzu nakts, viņi jutās lieliski un pat lielīja gultu saimniekam. Taču pēc pāris stundām Marina un luijs vairs nebija dzīvo vidū. Pēc brokastīm jaunlaulātie ar iznomātu mašīnu devās kalnos, kur neizskaidrojamu iemeslu dēļ mašīna nobrauca no ceļa un aizdegās. Diemžēl, jaunie cilvēki gāja bojā. Nākamie upuri bija spāņu tirgotājs un viņa sieva, kuri pēc jauki pavadītas nakts tika zibens sasperti zem ozola. Ogļracis Žozē un viņa kundze pēc gulēšanas „Nāves gultā” devās uz Barselonu. Tur viņus abus tajā pašā dienā nogalināja kādi laupītāji uz ielas. Gulta savu slikto slavu ieguva pēc Austrālijas amatpersonas Randala un viņa sievas nāves. Arī viņi pavadīja jauku nakti, paēda brokastis un devās pastaigā. Saimnieks Alonso sajuta nemieru, kad viņi neatgriezās uz pusdienām un vakariņām un tūdaļ zvanīja policijai. Viņus atrada 200 m no viesnīcas, bet nāves iemeslu neizpauda. Gultu aizveda un izpētīja, tomēr neko īpašu neatrada. Policija to nespēj izskaidrot.
Glezna 1972. gadā amerikāņu mākslinieks Bils Stounhems radīja gleznu no kādas savas bērnības fotogrāfijas. To atrada mākslinieka bērnības mājās. Vispirms gleznu parādīja kādam Losandželosas mākslas galerijas īpašniekam, kurš neilgi pēc tās apskatīšanas nomira. Tad glezna nonāca pie aktiera Džona Mārlija. Pēc aktiera nāves, viņa tuvinieki gleznu atrada izgāztuvē un paņēma to pie sevis. Jau pirmajā naktī četrus gadus vecā meitiņa ieskrēja pie vecākiem raudādama; viņa apgalvoja, ka bērni, kas attēloti gleznā, kustoties. Nākošajā naktī viņa stāstīja, ka jutusi, kā tie stāv aiz istabas durvīm. Vēlāk tēvs meitas guļamistabā ielika kameru, kas ieslēdzas, sajūtot kustības. Nakts laikā kamera vairākas reizes ieslēgusies, tomēr ieraksts dīvainā kārtā bijis sabojāts. Glezna tika nodotat eBay izsolē. Šeit daudzi cilvēki apgalvoja, ka, apskatot gleznu, viņiem pasliktinās pašsajūta. Gleznu tomēr iegādājās kāds mazas pilsētiņas mākslas galerijas īpašnieks. Pats mākslinieks neko dīvainu neizjūt un joprojām nesaprot, kāpēc glezna izpelnījusies tādu uzmanību. Jau daudzus gadsimtus ik pa brīdim tiek atklātas kādas nolādētas gleznas. Piemēram, raudošā zēna gleznas, kas tika atrastas Anglijā sadegušās mājās. Viss bija iznīcināts, tikai gleznas bija neskartas. Drīz vien tās savu uzmanību pievērsa ar to, ka katrs, kurš šo gleznu ienesa savā mājā, drīz palika bez tās. Ne no kā izcēlās ugunsgrēki. Gleznas vēlāk sadedzināja sārtā.
Tev patiks šie raksti
