Latvijas piļu nostāti 2.daļa4

Rundāles pilī esot arī Melnā Dāma, kura parādoties noteiktās vakara stundās un slīd cauri pils gaiteņiem, augšup pa kāpnēm uz Zubova kabinetu. Stāsta, ka Melnā Dāma bijusi kāda nabadzīga meitene. Šo meiteni bija iemīlējis Valerians Zubovs. Par Zubova mīlestību pret jauno un skaisto meiteni uzzinājusi ķeizariene Katrīna. Viņa likusi saviem kalpiem Zubovam nocirst galvu un pasniegt to zelta bļodā. Tas ticis arī izdarīt, un meitene izgrūsta pa pils otrā stāva logu. Meitene no kritiena nositusies. Viņa nav apglabāta kapos un kopš tā laika klīstot pa pili, meklējot mieru.

Melno Dāmu esot redzējuši pils restaurātori. Viņa esot parādījusies no kolonnas, neko nerunājot, uzkāpusi pa trepēm, izgājusi cauri telpām un pēkšņi pazudusi.

Kāda Rundāles pils darbiniece stāstījusi, ka viens no restauratoriem – vecs večuks – pēkšņi žirgtiem soļiem izskrējis ārā no pils. Kad jautājusi, kur šis skriedams, atbildējis, ka pilī vairs neatgriezīšoties. Izrādās, meistars mierīgi darbojies, kad pēkšņi kāda neredzama roka paņēmusi viņam no acīm nost brilles. Tad brilles lēni un līgani esot attālinājušās.

Tas noticis 20. gs. Sākumā. Kāda sieviete, kas bijusi pilī apkopēja, slaucījusi klasi (tolaik viens pils spārns bijis pārvērsts par skolu). Pēkšņi viņa izdzirdējusi, ka notinkšķ loga rūts, bet nav tam pievērsusi uzmanību. Tad viņa sajutusi, ka kāds parauj viņu aiz svārkiem un čukst: „Ej projām”. Sieviete nodomājusi, ka viņai izlicies un turpinājusi slaucīt klasi. Tad viņas svārku mala paraustīta vēlreiz un vārdi „Ej projām” izskanējuši skaļāk. Sieviete palikusi kā uz mutes kritusi un nav varējusi pakustēties. Tad sekojis stiprāks rāviens, un gandrīz skaļā balsī izskanējusi pavēle: „Ej projām!” Tad sieviete mukusi ārā no klases. Gaitenī viņai garām paslīdējis balts sievietes tēls – tā bijusi mirusī Katrīna, kas viegliem soļiem pieslīdējusi pie skolēnu dzeramā trauka gaiteņa galā, pacēlusi vāku un iespļāvusi traukā. Sieviete vairs neatcerējās kā pēc tam nokļuvusi mājās.

Par savādu piedzīvojumu pilī stāstījusi arī Rundāles pils ekskursiju vadītāja Benita Spale. Restaurācijas darbu dēļ kādas zāles durvju ailē nebija durvju. To vietā bija ar plēvi apvilkts rāmis, ko ar stenderi savienoja divi signalizācijas slēdži. Benita kādā vakarā apstaigājusi pili, lai pārbaudītu signalizāciju. Tikusi līdz minētajām durvīm. Viņa rūpīgi durvis aiztaisījusi, bet tās atvērušās, tad taisījusi vēlreiz ciet, bet atkal durvis atnākušas vaļā. Kad mēģinājusi durvis aizvērt vēlreiz, jutusi, ka viņas svārku mala tiek vilkta, lai gan skaidri redzējusi, ka neviena nav. Viņa centusies svārkus izvilkt, lai gan ne durvīs, ne ailā nav bijusi ne viena nagla, ne kāds cits asums. Tad ar spēku izdevies svārkus izraut. Benita metusies cik vien ātri varējusi pa trepēm lejā. Apsargi, redzot viņu pārbijušos, jautājuši, kas noticis. Kad visu uzgājuši augšā, tur, protams, neviena nav bijis.

Baronam Vulfam labs draugs bijis Vecgulbenes barons Volfs. Abi bieži viesojušies viens pie otra, devušies medībās. Reiz sastrīdējušies uz mūžu. Vulfs izdomājis, kā visiem parādīt savu pārākumu pār Volfu. Viņš licis pils augstākajā tornī uzstādīt vilka skulptūru ar lauvas krēpēm un lapsas asti tā norādot, ka ir stiprs un viltīgs.

Cesvainē, tepat pie lielās Cesvaines pils, atrodas kalns, kam ir zārka forma. Šajā kalnā atrodas Cesvaines pils barona kaps. Stāsta, ka šis barons esot bijis muļķīgs un ļoti ietiepīgs. Pirms savas nāves barons esot licis jau šo kalnu sabērt un izraudzījies sev kapa vietu. Licis arī, ka nomiršot, tad viņu noteikti esot jāved ar ragavām. Nemaz neskatoties uz to, vai būšot ziema vai vasara. Visi nu bijuši lielā nesaprašanā, kā lai vedot ar ragavām. Beidzot kādam ienācis prātā, ka vajagot ceļu nokaisīt ar sāli un tad vest. Tā arī izdarījuši. Ceļu nokaisījuši ar sāli un veduši. Stāsta, ka vēl tagad pa ceļu, kur vests barons, zeme esot sāļa, un upītē, kas tekot gar kalnu, esot ūdens ar sāļu garšu.

Tagadējās lepnās pils vietā kādreiz bijis drūms cietums. Bet pavisam senos laikos tur bijusi grezna pils ar bargu pilskungu. Zem pils esot bijuši gari apakšzemes gaņģi. Viens tāds gaņģis gājis apakš Ventai un izbeidzies Ventas labajā pusē, kur tagad redzams milzīgs akmens. Par šo apakšzemes gaņģi un pilskunga meitu pastāv teika.

Pilskunga meitai neesot bijis pa prātam neviens precinieks, jo tā bijusi iemīlējusi vienkāršu zvejnieka puisi. Pilskungs par to saskaities un niknumā teicis: „Tad labāk velnam tevi atdodu nekā zvejniekam!” Bijis tā sagadījies, ka tas izteikts tieši pusnaktī. Velns to izdzirdēdams tūdaļ bijis klāt un pagrābis pilskunga meitu. Velns meties prom pa pazemes gaņģi. Kad nonācis pie lielā akmens, pats izlīdis, kad piepeši akmens aizkritis ciet ejai, iecirzdams pilskunga meitai rokas. Velns meiteni aiz vidukļa gan vilcis, bet nav varējis izvilkt. Iedziedājies gailis, un velns aizmucis. Pilskunga meita tā arī tur palikusi un aiz bada nomirusi, jo neviens nav zinājis, kur viņa palikusi. Bet kungu aiz lielām izbailēm ķērusi sirdstrieka. Stāsta, ka vēl šobaltdien pusnaktī pie akmens esot dzirdami vaidi un reizēm varot pat sadzirdēt, ka meitene sauc sava mīļotā vārdu. Tikai neviens no rīta nevarot to vārdu vairs atcerēties.