Nostāsti par Latvijas pilīm muižām. Ja būs plusi rakstīšu varbūt otro daļu.
Latvijas piļu nostāsti.7
Durbes pils.
Baisi nostāsti vēstī par straujas dabas baronesi, kas bijusi lieliska jātniece un bieži šķērsojusi tālāko gravu zirga mugurā, neizmantojot tiltu. Viņa esot iemīlējusi pils dārznieku, bet par to uzzinājis jaunavas tēvs un uzrīdījis mīlētājiem niknus suņus, kas meiteni saplosījuši. Barons suņus nošāvis un licis aprakt zem lapenes pils parkā. Tā esot vieta starp tiltiņu un apaļo paviljonu.
Tiek stāstīta leģenda par Durbes barona fon der Rekes dēla Matiasa un Šlokenbekas dzirnavnieka meitas nelaimīgo mīlestību, Abi jaunieši slepus satikušies pie Šlokenbekas dzirnavu dambja. Kad barons to uzzinājis, viņš aiz niknuma paķēris bisi un skrējis uz ezermalu. Abi jaunieši sēdējuši uz dambja malas, kad ezera otrā krastā pamanījuši baronu, kurš grasījies meiteni nošaut. Lai nāve viņus neizšķirtu, abi jaunieši saķērušies rokās un ielēkuši ezerā. Barons ļoti pārdzīvojis dēla nāvi un licis uzcelt dēla piemiņai obelisku ar uzrakstu „Matiass 2867”. Obelisks joprojām stāvot krūmos ieaudzis ezera krastā, iepretim dzirnavām.
Durbes pils barons sodījis savus kalpus pat par vismazāko pārkāpumu. Barons licis zem Durbes pils izbūvēt moku kambarus, kur turēti ķēdēs sasieti vīrieši un sievietes, kuri miruši bada nāvē. Mocekļi lādējuši baronu un vēlējuši, lai velns to parauj. Barons bijis liels žūpa. Beidzot viņa dvēsele jutusi, ka pēdējā stundiņa ir klāt, te no moku kambariem izskrējis sarkans suns un saķēris baronu, un aizvilcis uz moku kambariem, kur suns ar baronu pazuduši zem grīdas. No tās reizes barons nav redzēts.
Bauskas pils.
Bauskas pils celšana nav vedusies, jo kraukļi pa nakti visu uzcelto nopostījuši. Kad vācieši jau gribējuši pārtraukt pils celšanu, kāds vecs un gudrs vīrs par labu atalgojumu viņiem pateicis, ka šajā lietā varot līdzēt skaistas sievietes iemūrēšana pils sienā. Tad pils īpašnieki sarīkoja pilī dzīres, lai jaunavas dotos uz pili, bet viņas negāja, jo putniņš viņām bija pačivinājis, lai neiet. Netālu no pils dzīvojusi kāda skaista jaunava. Vācieši tai jautājuši, vai nevēloties glabāt pils atslēgas. Jaunava atteikusies, bet viņi tomēr to atveda uz pili ar varu un ar visām atslēgām iemūrēja pils sienā. Kad kraukļi atlidojuši, lai atkal nojauktu uzcelto, tad izbijušies no jaunavas vaidiem un aizlaidušies. Pēc deviņām dienām jaunava nomira, un tajā vietā iegrieza krustu, ko vēl tagad varot redzēt vakarpusē.
Bauskas pili mūrējot, nav varējuši tai uzmūrēt vienu stūri. Kas sausā laikā uzmūrēts, tas lietus laikā nogruvis. Tad kāds teicis, ka pili esot apstājis Velns un gribot dzīvi dvēseli. Tad nolēmuši, ka iemūrēs pils stūrī to, kas pirmais no rīta ies gar pili. No rīta gar pili gājusi kāda saimniece un viņai pa priekšu skrējis sunīts. Tā arī suni iemūrējuši. Velns apskaities, ka tiekot āzēts, jo cilvēka dvēseles vietā tam iedota dzīvnieka dvēsele. Velns tūdaļ izlēcis no pils un vairs nav rādījies. Tikai tagad katru nakti Bauskas pilī esot dzirdamas žēlas suņa gaudas.
Līdz ar velna pazušanu Bauskas apkārtnē radies teiciens: „Nozuda kā Bauskas Velns”.
Bauskas pilsdrupu pagrabos atrodoties daudz senlietu. 1913. g. kāda mālderu grupa pagrabā rakusi un ieraudzījuši lādi, uz kuras sēdējis sarkans gailis. Vienu no mālderiem gailis ierāvis lādē. No tās reizes neviens vairs nav gājis pagrabā.
Pēc nostāstiem kādā no Bauskas pils pagrabiem atrodas liela dzelzs lāde ar zelta naudu. Uz lādes sēžot divi suņi ar lielām galvām un apēdot katru, kas lādēm tuvojas.
Zviedrijas ķēniņš Bauskas pils pagrabā esot paslēpis lielu naudas lādi un lādes nesējus nogalinājis, lai tie neizpaustu noslēpumu. Pagrabā neviens nevarot ieiet, jo tiklīdz kāpj lejā pa kāpnēm, tā nodziest gaisma un no lielās tumsas ikvienam paliek baisi.
Stāsta, ka no Jumpravmuižas uz Bauskas pili ejot apakšzemes eja. Pa šo ceļu kādreiz gājuši lielskungi, bet tagad tā esot vietām aizbirusi.
Pretī Bauskas pilsdrupām Mēmeles krastā atrodas mazi uzkalniņi. Stāsta, ka katru nakti no uzkalniņiem pieceļoties divi vīri un dodoties zāģēt tiltu. Stāsta, ka tie esot pils sargi, kurus ienaidnieki esot reiz piedzirdījuši un tādējādi iebrukuši pilī. Pils sargi esot sodīti ar nāvi. Pēc nāves viņi esot apglabāti Mēmeles krastā pretī pilij.
Bet pils otrā pusē esot apglabāts pils cēlājs. Katru nakti varot redzēt kā meistars turpinot mūrēt pils torni. Pusnaktī esot dzirdamas arī bērnu raudas.
Bīriņu pils.
Helēnai Mellīnai un Aleksejam fon Pistolkorsam bijuši septiņi bērni, no kuriem četri nomira jau bērnībā, bet pārējie divi dēli un meita sagādājuši tikai sirdssāpes. "Tautā runā, ka nelaimes cēlonis bijis mēra lāsts." Parkā bijis kalniņš, zem kura bijuši aprakti mēra upuri. To rokot, esot esot uzraktas "mēra paliekas." Vecākais dēls esot bijis liels spēlmanis un nospēlējis lielas naudas summas, bet jaunākais esot iemīlējies kalponē. Saprotams, ka vecāki šādas laulības neatbalstīja. Tādēļ viņš esot parkā nošāvies, bet kalpone pakārusies pilī. Kopš tā laika pilī spokojoties. Pulkstenis šajā telpā vienmēr apstājoties pusvienos naktī un visbiežāk tieši pilmēness naktī, kad domājams lielā nelaime arī notikusi. Kalpone esot redzēta klaiņojam pa Bīriņu muižu. Un reiz pat redzētas ēnas arī uz jumta. Īr dzirdētas dīvainas skaņas arī parkā - čuksti vai raudas.
Bīriņu pilī mājojot arī kāda no bijušo muižas saimnieku dvēselēm. Tiek uzskatīts, ka tā ir grāfa Ludviga Augusta Mellīna dvēsele. Grāfs bijis ievērojama personība 18. gs., kura augstsirdīgo dabu un centienus savos apcerējumos atzinīgi novērtējis pat Garlībs Merķelis. Grāfs Melīns guva atzinību savas kārtas ļaužu starpā par Latvijas un Igaunijas karšu sastādīšanu, bet zemnieku vidū – par labvēlīgo izturēšanos. Lai atvieglotu zemnieku grūto dzīvi, viņš cīnījies par muižnieku tiesību ierobežošanu un dzimtbūšanas atcelšanu. Zemnieki cienīja un mīlēja grāfu. Viņi uzskatīja, ka grāfs bijis tas, kurš seno lībiešu kalnu „smilts kāpu” pārvērtis par „Dieva svētītiem tīrumiem un dārziem.” Pateicībā par grāfa labajiem darbiem, zemnieki sametuši naudiņu un uzcēluši grāfam pieminekli. Piemineklis uzstādīts Melīnu dzimtas kapličā Priežkalna parkā. Runā, ka vēl šobaltdien grāfs vēro visu šeit notiekošo un dodot vai noliedzot savu svētību.