Vismaz daži šī stāsta lasītāji gaida arī turpinājumu, tāpēc te nu tas būs =)
Iepriekšējās daļas atrodamas šeit:
http://www.spoki.lv/mistika/Lasts-II-dala/211112
Lāsts
III daļa
Pirmdiena 26.10. 500
Deivids nemierīgi sagrozījās zem segas.
Kaut kas nebija kārtībā. Kaut kas traucēja viņam gulēt. Kaut kas... Deivs strauji atvēra acis un pielēca gultā sēdus.
Dūmi. Istaba bija pilna ar dūmiem.
Deivs uzrāva mugurā pirmās drēbes, kas gadījās pie rokas, un, seju ar roku aizsedzis, noskrēja lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu.
- Mamu, tēt, - dūmi spiedās kaklā un degunā, traucēdami runāt. Deivs ieklepojās. Acis asaroja. – Mamu, - viņš iesaucās.
Lejas stāvā gandrīz nekas nebija saskatāms – pār viesistabu klājās biezs dūmu plīvurs. Ar pūlēm Deivs atrada telefonu un uzgrieza glābšanas dienesta numuru. Atvērās vecāku istabas durvis un, tērpušies rītasvārkos, iznāca Metjūza kungs ar kundzi.
- Ak, mans dievs! Kas noticis? – misis Metjūza iesaucās.
- Ārā, - Deivs noplātīja muti un norādīja uz ārdurvju pusi. Viņam nebija spēka izteikt, ko vairāk.
Metjūzu ģimene izsteidzās ārā uz ielas. Augšup kalnā jau traucās divas ugunsdzēsēju mašīnas. Sirēnas gaudoja, iztramdot klaiņojošus kaķu un pamodinādamas apkārtējo māju iemītniekus.
Deivids dziļi ievilka plaušās svaigo gaisu. Galva pārstāja griezties, skatienu vairs neaizmigloja asaras. Jaunietis palūkojās uz māju. Pa visām spraugām laukā spiedās dūmi, tomēr liesmas nekur nemanīja. Deivids vēlreiz dziļi ieelpoja. Viņa istaba atradās otrajā stāvā tieši virs virtuves. Pateicoties tam viņš pirmais bija sajutis nelaimes tuvošanos un pasteidzies to novērst.
Nokauca bremzes un ugunsdzēsēju mašīnas apstājās uz Metjūzu ģimenes mauriņa, atstādamas dziļas rices labi koptajā zālienā.
- Paejiet tālāk, - uzsauca viens no ugunsdzēsējiem. Jau pēc mirkļa viņš atradās mājā. skābekļa maska aizsedza viņa degunu un muti. Pirms uzsākt jelkādus dzēšanas darbus, viņam bija jānoskaidro, kurā vietā izcēlies ugunsgrēks un vai tas vispār ir, jo liesmas nekur nebija redzamas.
Metjūzi stāvēja un lūkojās dūmojošajā mājā ar bažām. Ugunsdzēsējs iznāca no ēkas un piesteidzās pie biedriem. Kaut ko klusi pateica un norādīja uz Metjūzu nama virtuves logu. Drīz vien stikls tika izsists un auksta ūdens strūklas lija iekšā, izdzēsdamas vārās liesmu mēles, kas snaikstījās ap virtuves mēbelēm.
Pēc divdesmit minūtēm pie Metjūziem pienāca tas pats ugunsdzēsējs. – Domāju, ka uguns ir nodzēsta, jūs varat atgriezties mājā. tikai atveriet visus logus un durvis, lai izvēdinās dūmi. Liesmas nebija spēcīgas, jūs laikā paspējāt mūs izsaukt.
- Bet... kas īsti notika?
- Skaidri pateikt nevaru, bet domāju, ka vainīga kāda dzirkstele no bojātas kontaktligzdas. Visu labu, turpmāk esiet izmanīgāki, - ugunsdzēsējs aizgāja.
- Bet mums tikai aizvakar pārbaudīja elektrības slēdžus, - misters Metjūzs klusi nomurmināja.
Otrdiena 27. oktobris 800
- Kur tu vakar biji? – Džošs jautāja Deivam.
Tikko bija sākusies pirmā stunda, bet vecā Angelsas kundze kā vienmēr kavējās un jaunieši izmantoja laiku lietderīgi – apspriezdami jaunākos notikumus.
- Nelaimes gadījums mājās. Vecāki atļāva palikt mājās.
- Kas notika? – ievaicājās Krisa. Arī viņa vakar nebija bijusi skolā. Nels beidzot bija pamodies un meitene visu dienu bija pavadījusi slimnīcā pie brāļa.
- Virtuvē izcēlās ugunsgrēks.
- Ārprāts! Ar jums viss kārtībā?
- Jā. Tikai brokastis nākas ieturēt viesistabā uz dīvāna, - Deivs iesmējās.
- Uzmanību, klase. Šodien apgūsim homogēni trigonometriskos vienādojumus. – Angelsas kundze bija ienākusi telpā.
No klases atskanēja daudzbalsīga nopūta.
Otrdiena 27. oktobris 1320
- Tā, skolēni. Šodien spēlēsim basketbolu. Sadalieties divās komandās, - ierēcās sporta treneris Būtss.
Klase sadalījās uz pusēm un uzsāka spēli. Nevarētu teikt, ka kāda no komandām būtu īpaši laba, tādēļ spēlēt bija vēl jo jautrāk.
Maikls, jauniešu klasesbiedrs, dabūja bumbu, bet viņu ielenca vairāki pretinieka komandas spēlētāji. Maikls mēģināja izdarīt māņu kustību uz labo pusi, bet tas neizdevās. Tad uz kreiso pusi, bet arī šī kustība tika bloķēta. Vienīgā iespēja bija mest uz cerēt, ka bumba trāpīs grozā.
Maikls atvēzējās un meta.
Bumba uzlidoja gaisā. Kā palēninātā filmā, tā lidoja uz groza pusi. Bija atlikuši vien pāris metri un bumba ar slaidu loku būtu iekritusi grozā, bet pēkšņi viss mainījās.
Vispirms bumba uz mirkli apstājās gaisā, tad sāka krist. Ātrāk un ātrā, tā lidoja uz zemi.
Zem groza stāvēja Džošs un Deivs, lai vajadzības gadījumā spētu notvert bumbu un tomēr raidīt grozā, tā gūstos punktus savas komandas labā.
No malas vērojot šķita, ka bumbai kļuvis vienaldzīgs tās mērķi, tā pati izlēma kurp un kādēļ lidot. Un par jauno mērķi bumba šķiet bija izvēlējusies Džoša galvu.
Ar slāpētu būkšķi tā atsitās pret Džoša pakausi un nokrita uz grīdas līdzās saļimušajam jaunietim.
