Pamazām tuvojas Helovīns jeb veļu laiks latviešu izpratnē. Laukā virpuļo krāsainas lapas un gaisā vēdī viegla trūdu smarža, kas liek domāt par spokiem un aizkapa valstību.
Te būs kāds stāstiņš, kas tapis labi pasen un saistīts ar Heolovīnu. Tā rašanos ietekmēja ne vien drūmais laiks aiz loga, bet arī R. L. Staina (R. L. Stine) darbi, kas vienubrīd tika izdoti arī latviski. Visi, kuriem patīk šausmu stāsti noteikti būs dzirdējuši šī autora vārdu. Darbs nav nekas izcils, tas rakstīts jauniešu/bērnu auditorijai. Un šeit pagaidām publicēta tikai pirmā daļa. Ja gadījumā jums patiks, tad publicēšu arī turpinājumus. Vnk nav jēgas iemest visu garo stāstu un secināt, ka neviens tāpat neizlasīs, jo visus būs nobiedējis apjoms.
Lai jauka šī rudenīgi drūmā diena =) un dodiet ziņu, ja nepieciešams arī turpinājums (vai nu ar + vai atrakstot vēstuli)
Lāsts
Piektdiena 23. oktobris 14.00
- Nezinu gan, - Džei Sī novilka, lūkodamās uz veco pussagruvušo māju. Viņa jutās sīka un niecīga ēkas diženuma priekšā. Meitenes kastaņbrūnie mati plandījās vieglajā vējiņā. Nams meta savu milzīgo ēnu pār cilvēkiem, kuri atradās tā priekšā.
- Tu baidies? – iespiedzās Džei Sī labākās draudzenes mazais brālītis Nels. – Džei Sī baidās, Džei Sī baidās, - sīkais spiedza un lēkāja apkārt trim jauniešiem, kuri stāvēja pie apkārtnes baisākās ēkas durvīm.
- Aizveries, - Krisa, gara auguma jauniete gaišpelēkiem matiem un tik pat pelēkām acīm, apsauca brāli.
- Es nebaidos, - Džei Sī ierunājās, - tikai šī māja... tā uzdzen man šermuļus.
- Tas jau ir pats labākais, - Džošs iesaucās mirdzošām acīm. – Pie tam šodien mēs tur nebūsim ilgi. Tikai izpētīsim, kur būtu labākā vieta priekš... Au, - Džošs aprāvās saņēmis sānos pamatīgu dunku no Krisas. Meitene izteiksmīgi palūkojās uz Nelu, kura lielās acis vērās Džošā. – Ē... nu jā. tikai drusku paskatīsimies.
- Jums atkal kaut kas ir padomā, - Nels pārmetoši lūkojās uz jauniešiem.
- Tik tiešām nav. Mēs tikai gribam drusku apskatīties, - Krisa centās izklausīties pēc iespējas pārliecinošāk. – Un vispār priecājies, ka esi paņemts līdzi. Mēs tevi mierīgi varējām atstāt mājās. Vienu. – Krisa īgni piebilda.
- Nevarēji vis. Mamma lika tev mani pieskatīt, - Nels parādīja māsai mēli.
Krisa neganti palūkojās uz mazo brālīti. Brīdī, kad Nels viņu tā bija nokaitinājis, ka meitene jau grasījās mesties virsū brālim, ieradās Deivids – ceturtais no draugiem. Jaunietis nāca augšup pa ielu, priecīgi smaidīdams. Vējš purināja viņa vējjaku, kas bija neapdomīgi atstāta vaļā, bet tāds jau Deivs bija – viņam patika nedaudz pietēlot, lai izskatītos pēc vēsā džeka.
- Beidzot. Kur tu tik ilgi kavējies? – ievaicājās Džošs. – Mēs gandrīz jau aizgājām bez tevis.
- Jūs to nebūtu izdarījuši.
- Ak, tā? Kādēļ tu tā domā? – nedaudz aizkaitināti noprasīja Krisa, kura visiem spēkiem centās noturēt Nelu aiz rokas, lai viņš neaizmuktu.
- Jums nav atslēgas, - Deivs izvilka no kabatas nedaudz apsūbējušu, senatnīgu atslēgu. Pēc visa spriežot tā bija darināta no sudraba.
- Kur tu to dabūji?
- No tēta. Ja viņš uzzinās, ka tā pazudusi, novilks man ādu pār acīm. Jāpasteidzas pirms viņš nav atgriezies no darba. – Deivida, kuru, kā jau būsiet pamanījusī, biežāk dēvēja vienkārši par Deivu, tēvs strādāja pilsētas namu pārvaldē. Pavisam nesen kāds mākslas priekšmetu uzpircējs bija vēlējies paviesoties pilsētiņā un viņa apskates objektu sarakstā ietilpa arī Ošu ielas 33. nams. Tā nu nelaimīgās ēkas atslēga nonāca Deivida tēva rīcībā un viņš vēl nebija paspējis to nogādāt atpakaļ, kaut arī mākslas priekšmetu uzpircējs tā arī nebija ieradies.
Bija oktobra pēcpusdiena apmēram nedēļu pirms Visu Svēto vakara. Četri draugi bija nolēmuši sev sarīkot neaizmirstamu Helovīnu – spoku stāstu vakaru namā, par kuru klīda daudzi un dažādi nostāsti un ikvienā no tiem bija minēts kāds spoks, briesmonis vai cits šausminošs notikums. Šodien jaunieši bija izlēmuši veikt nelielu izlūkgājienu un izvēlēties piemērotāko vietu “svinību” rīkošanai, lai Visu Svēto vakarā nekādi sīkumi netraucētu burvīgi šausminošo izklaidi.
Deivids uzkāpa pa pāris šķībajiem pakāpieniem un uzmanīgi ievietoja atslēgu slēdzenē. Slēdzene bija veca un ierūsējusi. Tikai ar pūlēm Deivam izdevās to pagriezt. Slēdzene ievaidējās un atsprāga vaļā, durvis atvērās.
- Tikai pēc jums, - Deivs norādīja uz durvīm un teatrāli nedaudz paklanījās.
Jaunieši saskatījās un visi reizē iegāja mājā. salts aukstuma vilnis ieskāva ikvienu, kurš uzdrošinājās spert kāju pār nama slieksni tur valdošajā tumsā. Leģendas vēstīja, kā kādreiz, pirms daudziem gadiem, šo namu likusi uzcelt kāda burve, kura tajā nodzīvojusi visu savu mūžu. Pēc burves nāves nams nonācis pilsētas īpašumā, jo radinieku sievietei nav bijis. Vairākas reizes māju mēģināja pārdot, bet tas neizdevās. Jau pēc pāri dienām jaunie iemītnieki šausmās pametuši namu un izvairījušies atgriezties pilsētā. Par to, kas īsti noticis neviens nav vēlējies runāt, bet kāda drosmīgāka sieviete pavēstījusi, ka mājā dzirdami neparasti trokšņi, no nekurienes uzrodoties dažādas būtnes un novērojamas vēl citas neparastas un nedabiskas parādības. Un nu jau vairāk kā piecdesmit gadus mājā neviens kāju nebija spēris. Līdz šim.
- Te gan ir forši, - Krisa lūkojās apkārt, - pat visas vecās mēbeles ir saglabājušās.
- Te ir šausmīgi auksts, - Džei Sī aptvēra plecus ar rokām. Viņa gāja caur savstarpēji savienotajām istabām, aizklīzdama sāņus no pārējiem. Pār mēbelēm pāri pārvilkti baloja balta auduma pārklāji. Bija tumšs. Caur logiem ieplūda pavisam nedaudz blāvas rudens gaismas.
- Krisa? Deiv? – Džei Sī iesaucās.
Klusums.
Visaptverošs klusums griezās meitenes ausīs. Pat viņas pašas soļu troksnis nebija dzirdams – to noslāpēja biezā putekļu kārta uz grīdas, kura bija sakrājusies gadu gaitā.
Krisa palūkojās apkārt. Viņa atradās tādā, kā atpūtas istabā. Pie pretējās sienas vīdēja ar audumu pārklāta dīvāna un vairāku mīkstu atpūtas krēslu aprises. Tuvāk logam varēja manīt vairākus puķupodus ar jau sen kā izkaltušiem neparastu augu stādiem. Iepretim dīvānam stāvēja senatnīgs klavesīns, kuru, tāpat kā visu citu šai namā, klāja bieza putekļu kārta. Tikai ar pūlēm bija iespējams saskatīt, ka kādreiz tas ir bijis ķiršsarkanā krāsā ar zelta krāsas apdari.
- Džoš? – Džei Sī atkal iesaucās. – Kur jūs esat? Tas vairs nav smieklīgi.
Džei Sī iegāja dziļāk istabā. Sīkas baiļu skudriņas skraidīja augšu un lejup pa meitenes kaklu, likdamas sīkajiem matiņiem saslieties stāvus gaisā. – Krisa...? – sauciens izskanēja vien kā vārs čuksts. Džei Sī pārlūkoja istabu. Viņas uzmanību piesaistīja vairākas senatnīgas fotogrāfijas uz sienas virs dīvāna. Meitene tām piegāja tuvāk.
Virs dīvāna rotājās trīs fotogrāfijas tumšos, apputējušos rāmjos. Džei Sī pastiepa roku un uzmanīgi noslaucīja putekļus no visām trim fotogrāfijām.
Pirmā attēloja ziedošu saulespuķu lauku, otrajā bija redzams melns kaķis, saritinājies atpūtas krēslā, bet no trešās fotogrāfijas pretī vērās sievietes portrets. Garā, melnā tērpā ģērbtā sieviete stāvēja atbalstījusies pret tukšu atpūtas krēslu, to pašu, kurā iepriekšējā fotogrāfijā bija gulējis melnais kaķis. Sieviete bija skaista. Tomēr viņas acis lūkojās neierasti salti, gluži vai ļauni. Lūpas bija sakniebtas, piešķirot sejai nelielu aizkaitinājuma izteiksmi – gluži, kā portrets dusmotos par nelūgtajiem viesiem, kuri traucē tā gadu desmitiem ilgušo mieru.
Džei Sī lūkojās uz portretu. Telpas pustumsā tas šķita mazliet biedējošs.
Pēkšņi portrets samirkšķināja acis. Džei Sī atsprāga atpakaļ. Sirds sāka sisties neierasti strauji. Tas nav iespējams. Džei Sī centās sevi mierināt. Tā ir tikai fotogrāfija. Tikai veca fotogrāfija.
Auksta roka uzgūla uz Džei Sī pleca.
- Āāā, - meitene iekliedzās un apmetās apkārt. sirds dauzījās kā negudra.
- Sorry, negribēju tevi nobiedēt, - Džošs atvainodamies noteica. – Mēs tevi meklējām.
- Nekad vairs tā nepiezodzies, - Džei Sī izgrūda, turēdama roku uz sirds. – Kur pārējie?
- Mēs esam te, - pārējie ienāca pa atvērtajām durvīm.
- Ei, šitā istaba ir labā, - Krisa apsēdās uz dīvāna malas, joprojām pie vienas rokas turēdama Nelu. – šitam beņķim vismaz atsperes nelec laukā. Pārējās istabās mēbeles ir vienkārši drausmīgas. Viens krēsls sabirza putekļos no tā vien, ka es tam pieskāros.
- Kam tev tā soma? – Džei Sī ievaicājās, palūkodamās uz Krisas plecos uzmaukto brezenta mugursomu. – Iepriekš tev tādas nebija.
- To es atradu vienā istabā, - meitene aizrautīgi skaidroja, - tur iekšā bija dažas vecas grāmatas un piezīmju burtnīcas ar kaut kādām formulām. Izskatījās interesanti. Un vēl mēs nolēmām paņemt dažas interesantas lietiņas, - Krisa no somas dzīlēm izcēla medaljonu gaišzilā krāsā ar vijolīšu rakstu. – Es nevaru to atvērt, bet izskatās, ka tur varētu būt kāds portrets. – Viņa turpināja celt no somas laukā dažādus priekšmetus, ko viņi bija savākuši klaiņojot pa istabām. Tur bija vairākas grāmatas, kā jau Krisa bija teikusi, dīvaina paskata svečturis, senatnīga rakstāmspalva un nesaprotamu iemeslu dēļ arī neliels puķupods ar apgleznotām malām un sakaltuša auga paliekām.
- Kam tev tas? – Džei Sī ievaicājās, ar izbrīnu palūkodamās uz sagaldējušo zemi un nokaltušo stumbru.
Krisa paraustīja plecus, - tas nav mans. Džošam likās interesantas auga lapas.
- Bet tam taču nav lapu, - Džei Sī gandrīz vai riebumā iesaucās, joprojām nolūkodamās uz auga stumbeni.
- Aha, - saprotoši piebalsoja Deivs un atspiedās ar muguru pret kailu sienas laukumu blakus dīvānam.
Un pazuda.
...
Ja būs interese, tad turpinājums sekos =)
