Kurzemes Draņķozols6

Kā pamtīgs, rupjš un rūdīts vīrs, viņš, lai gan ar lielām grūtībām, tomēr ticis pāri baiļu stingumam, saņēmies, iekšēji sapurinājies, bet redzamais nemaz nav domājis izgaist. Mežsargs zibenīgi norāvis no placa karabīni, izņēmis no kabatas veco patronu ar sudraba lodi.

Kad viņš gribējis nospiest gaili, radījums pēkšņi ierunājies, prezīcāk - izdevis baisas skaņas. Visdīvainākais bija tas, ka savu gara acu priekšā vīrs redzējis kā filmu vai kā bildi, kurā viņš nolaiž ieroci neizšāvis un sarunājās ar baigo radību. Sastaptais radījums tādā kā pirmtēlu vai sapņu valodā sacījis, ka viņš nav labs, bet nav arī ļauns un ka viņš ir vilkacis.

Kad šīs domas beigušās, mežsargs nolēmis rīkoties tā, kā jūt, un ieroci nolaidis. Milzu vilkatim purns vai seja saviebusies vēl drausmīgākā grimasē, tā, ka mezsargam šķitis: viņam tūdaļ piemeklēs sirdstrieka. Viņš atkal gribējis šaut, bet vairs nav spējis pacelt ieroci, jo abas rokas bijušas kā atmirušas.

Bet tad noticis kas negaidīts. Vilkacis sācis izdot zemas, dīvainas skaņas, esot bijis skaidrs, ka viņš runā. Tas bijis kas neaprakstāmi baiss un pārsteidzošs vienlaikus. Viņa balss skanējusi kā milzīgas krāsns rūkšana, kā dzirnavu mehānisma krakšķēšana, kā vaidēšana no aizkapa pasaules. Tas esot bijis kas pilnīgi atšķirīgs no cilvēku runas, lai gan attāla līdzība neparsti zemā tonī - kā ziemeļu šamanis, kā vecie orākuli, būtne runājusi ļoti garus tekstus. Brīžam šķitis, ka tā ir kāda sensena sāga ar atskaņām, brīžam- ka tas ir gandrīz vai dziedājums. Tā un pirmdzīvnieku valoda, kā dziesma, ko nelaimīgā kārtā sen cilvēce bija aizmirsusi. Tās bija kā tālas atmiņas.

Tad atkal runājis vilkacis. Pēc nenosakāmi garas pauzes vilkacis briesmīgās vaimanās un krākšanā runājis atkal, vairākas reizes raudamies uz mežsarga pusi, it kā gribētu viņu aprīt vai nobiedēt. Vilkacis kļuvis negants, sācis plosīties, un mežsargs jutis nepārvaramu vajadzību pēc izbēgšanas un paslēpšanās. Tālāk viņš neko neatceras - līdz brīdim, kad gandrīz Ozoliņu mežā malā, naktī, spoža mēness gaismā beidzis skriet un atradis mājas. Kas bija šī būtne? Vai tas bija kāds meža gars? Mums tikai atliek vien minēt. Tukuma mežu ir vērts apmeklēt.