Kurzemes Draņķozols6

Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs. Tas ir pieminēts 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, piek ura kārtas un dedzinātas raganas un vella kalpi. Nav skaidrs kādēļ inkvizīcija izvēlējās tieši šo koku, kas atradās tālu no apdzīvotām vietām, dziļi mežā un purva vidū. Dzimtbūšanas laikā izmusušie zemnieki kārušies koka zaros un arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts pazušanas.

Uz dienvidiem no Draņķozola, netālu no gandrīz nedabīgi stāvā Maijpuķīškalna, vecām eglēm apaugušu pauguru augšdaļā ir atrodami burbuļavoti, kas no zemes dzīlēm ar lielu spēku izverd aukstu un kristāldzidru ūdeni. Vietās, kur izverd ūdens, zem lielu koku saknēm, ir pāris metru plata, ieapaļa kustīga smilšu "acs". Ar vairāku metru garu mieta palīdzību nevar aizsniegt dibenu. Iemetot kādu priekšmetu, avots to izsviež augšā uz ūdens virsmas. No avotiem viedojas vesela strautiņu sistēma, kas plūst uz Melnezera virzienu. Vietējie iedzīvotāji šai vietai piedēvē dziednieciskas īpašības.

No ozola uz Zirgezera pusi, aiz lielajiem akačiem atrodams milzīgs egles celms ar tukšu vidu. Cauruma dziļums ir pielīdzināms akas dziļumam. Cilvēki no celma vietas vairās, jo šī vieta iespējams esot durvis uz paralēlo pasauli, piemēram, līdzīgi kā Pokaiņu mežā. Arī ir cilvēki, kas apgalvo ka vieta esot daļa no seno ķeltu svētvietu kompleksa.

No ozola stāvus lejup kādā gravā ved līkumaina taciņa, kas pēc pārdesmit metriem beidzas neliela, melni akačaina purviņa malā. Taciņa ir visai plata un nekad neaizaug. Arī taciņa no Cīruļpurva un Lazdu kalna uz vairākus kilometrus attālajiem ozoliņiem vai Engures ceļu. Šeit vienatnē ejot no ozola prom, cilvēki apraksta to, ka pekšņi rodas nepārvaramas bailes paskatīties atpakaļ, jo no tumšā biezokņa kāds viņus novēro.

Apkārtējā mežā atrodamas vairāki akmeņi ar senām zīmēm. Pat visjaunākajos laikos pie dažiem no šiem akmeņiem ir atrasti mīklaini pašnāvību upuri. Parasti aina ir šāda: ceļinieks, neatradis ceļu uz mājām, pārgriezis vēnas, apgūlies uz apsūnojušajiem akmeņiem un tur noasiņojis. No vēsturiskiem arhīviem ir zināms, ka šajā vietā atrodās upurakmeņi - no senajiem laikiem, kad upurēti tika cilvēki. Varbūt šajā vietā ir kāda "tumšā aura", kas spēj apmānīt un pierunāt?

No ozola uz jūras pusi gandrīz nedabīgi stāvi, augsti, bet visai miniatūri uzkalni, starp kuriem ir grāvjiem līdzigas, ļoti dziļas ieplakam. Sakot, ka tur vara trast vecus kaulus un galvaskausus. Vai tās ir paliekas no Kuršu Vanemas kaujas ar skandināviem? Tas pašlaik nav zināms.

Vēl nedaudz no kāda vietējā mežsarga stāsta. 60.gadu sākumā mežsargam bijusi veca karabīne, mantota no tēvu tēviem. Kādu reizi augusta beigās pēc dežuras Milzkalnes koka tornī viņš devies mājup uz Lauksargu pusi pa mazajām meža taciņām, kas vedušas gar Draņķozolu. Bija vēls, mežs ieslīdzis maigi dūmakainā krēslā. Mežsargs visu dzīvi bija pavadījis mežā, bail viņam neesot bijis nemaz, taisni otrādi - vakara dziestošajā gaismā mezām esot neatkārtojams skaistums. Tajā laikā esot bijis pilns mēness, bet debess - mākoņaina.

Tā nu viņš gāja garām Draņķozolam un, tikko sācis doties augšup pa dienvidu taciņu, pēkšņi sajutis dīvainas, agrāk nepazīstamas bailes. Skaidri bijis jūtams, ka no aizmugures, no purva ozola pusē uz viņu kāds cieši lūkojas. Mežsargs tomēr pārvarējis sevi, nomierinājies un atkal atskatījies. Lai arī viņš dzīvē redzējis un pārdzīvojis visu ko, pat sastapis zagļus un slepkavas, un neskaitāmas naktis pārladis viens pats, no ieraudzītā viņš šausmās vai pamiris.