Sarkanais kardināls
Kur mitinās? Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (Palasta ielā 4).
Kā izskatās? Plecīgs kungs sarkanā samta apmetnī, taču - bez galvas.
Kurš ir redzējis? Muzeja darbinieki.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir vecākais muzejs Latvijā. Un arī atrodas tas vienā no galvaspilsētas senākajām ēkām – Rīgas Doma kompleksa austrumu spārnā. No katedrāles nokļūt muzejā var dodoties pa krusteju, kas ieskauj dārzu, kurā viduslaikos atradušies kapi. Iedomājieties vēl par senajām relikvijām, kas glabājas muzejā (no kurām dažas ir pat astoņsimt un vairāk gadu vecas) un atbildiet uz jautājumu: vai var būt tā, ka tik lieliskā vietā nemitinās neviens spoks? Protams, ka nevar!
Stāsta muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Ingrīda Lukašēviča:
„To, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā mitinās spoks, muzeja darbinieki zina jau izsenis.
Tie, kuri kādreiz darbā aizkavējušies līdz vēlam vakaram, dažkārt dzirdējuši neizskaidrojamas skaņas un jutuši to, kaut ko…. Šīs skaņas un dvesmas vairākkārt nākušas no Kolonnu zāles un tai pietuvināto telpu puses.
Šo mūsu muzeja spoku muzejnieki laika gaitā nodēvējuši par “Sarkano kardinālu”, jo…
Ir bijuši gadījumi, kad Sarkanais kardināls ir ne tikai dzirdēts, bet arī redzēts. Lūk, kā šādu “tikšanos” atceras Ligita Kalniņa, muzeja tērpu un aksesuāru kolekcijas glabātāja: „Tas notika muzeja 200 gadu jubilejas atzīmēšanas priekšvakarā – 1973. gada februārī. Jau bija pienācis vakars, mēs steidzām padarīt nepabeigtos darbus, jo gatavojāmies lielajām svinībām. Mēs ar kolēģi Mārīti Ozoliņu tikām nosūtītas strādāt uz trešo stāvu – izsūkt putekļus no lielā, sarkanā paklāja bibliotēkā. Veicām uzkopšanu, pļāpādamas par šo un to.
Pēkšņi es pacēlu acis un ieraudzīju, ka no sienas grāmatu plaukta, kas atradās pretī logiem, iznāk liels, plecīgs vīrs sarkanā apmetnī, bet…bez galvas... Būtnei mugurā bija samta apmetnis sarkanā krāsā, kapuce brīvi gulēja uz pleciem. Es tā apstulbu, ka nevarēju izdvest ne vārda.
Taču parādība nepievērsa man ne mazāko uzmanību un devās durvju virzienā. Pēkšņi smagās, greznās, kokgriezumiem rotātās durvis bez skaņas atvērās un spoks izgāja no telpas. Parasti durvis vērās smagi, čīkstēdamas un grabēdamas. Taču šoreiz – klusi! Tiklīdz būtne pazuda, es atguvu balsi, skaļi iekliedzos. Sagrābu Mārīti aiz rokas un, kopā ar visu putekļsūcēju, metāmies prom no bibliotēkas. Pēc mirkļa bijām lejā Kolonnu zālē un, no šausmām vai pusdzīvas, stāstījām tikko piedzīvoto muzeja darbiniecei Olgai Loginovai. Viņa nebija īpaši izbrīnīta par stāstīto, bet drīzāk par mums, sakot: “Kurš tad to vēl nezina, ka muzejā pirms lieliem notikumiem parādās Sarkanais Kardināls. Tas taču muzeja grāmatās ierakstīts!”. Tad Olga pastāstīja, ka lasījusi piezīmes par to, ka spoks esot redzēts pirms abiem pasaules kariem, kā arī pirms citiem svarīgiem notikumiem”.
Sarkanā kardināla soļi muzejā ir dzirdēti daudz biežāk, nekā redzēts viņa tēls sarkanajā apmetnī. Piemēram, reiz Kolonnu zālē strādājis fotogrāfs, gatavojot darbus izstādei, taču vakaros, ilgāk par 22.00, viņš nekad nav uzdrošinājies un pat nav varējis tur strādāt, jo sākuši atskanēt soļi, dīvaina čaboņa un pat gaisā virmojušas tā kā auksta vēja pūsmas. Tukšajā zālē kāds staigājis un spoka apmetnis plandījies vējā, pūšot uz galda saliktos papīrus.
eskatoties uz biedējošo veidolu, muzejnieki no sava spoka nebaidās. Viņš nekad nevienam neko sliktu nav darījis! Mēs pat esam pie viņa esības pieraduši, sadzīvojot tik daudzu gadu garumā! Vakaros, kad aizkavējušies darbinieki dzird nesaprotamas izcelsmes čaboņu, viņi tikai nosaka: „Nu re, atkal mūs pagodinājis Sarkanais kardināls…”, un mierīgi turpina strādāt.”
