Niknā vecenīte
Kur mitinās? Mārstaļu ielā 21.
Kā izskatās? Patīkama izskata dāma gados ar aubīti galvā.
Kurš ir redzējis? Tiešus lieciniekus atrast neizdevās.
Šī ēka Mārstaļu ielā ir vairāk zināma kā Dannenšterna nams. Tā ir noslēpumaina jau no skata vien: uzlūkojot ēku no vienas puses, šķiet, ka tai ir tikai trīs stāvi, bet no otras paveras veseli astoņi! Mūsdienās ēka pieder kādam privātam uzņēmumam un izskatās pamesta.
Tas ir skumji, jo ēka, būdama 17. gadsimta Rīgas baroka arhitektūras paraugs, ir kultūras piemineklis. Tomēr jāatzīst, ka pamestības areols arī piešķir lielāku ticamību stāstam par šajā ēkā mītošo spoku.
Pirms trīssimt gadiem ēka piederēja holandiešu tirgotājam un kuģu īpašniekam Ernstam Metsī fon Dannenšternam, kurš esot pazinis pašu Pēteri I. Būdams monarha mīlulis, viņš bija bagāts cilvēks un sava nama milzīgajā, bagātīgi dekorētajā zālē pulcēja visu Rīgas sabiedrības krējumu. Galdi vai lūza no dārgiem ēdieniem izsmalcinātos traukos, un sanākušos ļaudis izklaidēja ceļojošie komedianti, kuru vajadzībām zālē bija pat ierīkota improvizēta skatuve.
Pēc Dannenšterna nāves nams nonāca svešās rokās un bieži mainīja īpašniekus. Pagājušā gadsimta 20. gados tas piederēja bagātajai Rīgas tirgotāju ģimenei – Pfābiem. Reiz tie savu namu ļāva apstaigāt tālaika slavenajam Rīgas žurnālistam un novadpētniekam Borisam Šalfejevam. Tad arī negaidīti atklātībā nāca kāds baiss noslēpums. Šalfejeva satraukuma pilnais apraksts skan šādi: „Uzkāpjot pa tumšām kāpnītēm ar virvju margām, jūs nonākat 3. stāvā – noliktavas telpā. Tā ir tukša. Tikai vienā stūra nišā rēgojas enkuri un gremdi, kādus lietoja senām strūgām.
Kad acis aprod ar pustumsu vai arī, ja jūs paverat slēģi, kas aizsedz vienīgo logu (tas ir teju cilvēka augumā), jūs tālākajā kaktā ieraugāt melnu koka zārku – trauslu un plānu, kas, kā stāsta, šī iemesla dēļ neesot paticis večiņai, kura to iegādājusies. Viņa nav bijusi mierā, ka viņas mūža mājas būs šādas, tādēļ likusi to uznest bēniņos un pietaupīt līdz brīdim, kad namā nomirs kāds, kuram būs vajadzīgs bezmaksas zārks.
izritēja gadi, večiņa nomira, taču neviens aizgājējs, kura tuvinieki vēlētos izmantot nelaiķes atvēlēto šaušalīgo dāvanu, tā arī neuzradās. Palēnām zārks pārklājies ar pelēku pelnu plīvuru, turpinot biedēt visus, kas ierodas apskatīt vienu no tipiskākajām viduslaiku Rīgas ēkām.”
To, cik gadsimtus melnais zārks nostāvēja Dannenšterna nama bēniņos, nezina neviens. Taču pirms simt gadiem, kad Šalfejevs aprakstīja savu atradumu, pilsētā sāka klīst baumas, ka sen mirusī večiņa tā arī nav spējusi rast mieru viņsaulē. Kundze esot ārkārtīgi satraukusies un dusmojusies, ka viņas dāvinātais zārks nevienam nav izrādījies vajadzīgs.
Tādēļ viņa vēl šobaltdien kā patīkama izskata kundzīte vecmodīgā kleitā un aubītē mēdzot klīst gar tuvākās apkārtnes namiem, uzdodama vēlīniem garāmgājējiem vienu un to pašu jautājumu: „Vai jums zārku nevajag?”