Klusējošs prāts…1

Ikreiz, kad tu sāc no ārpuses, tu radi neīstu stāvokli. Īstais vienmēr vis­pirms notiek centrā, tad viļņi sasniedz perifēriju.

Visdziļākais iekšējais centrs ir klusē­šanā. Sāc no turienes.

Tikai no klusēšanas dzimst darbība. Ja tu neesi klusējošs, ja nezini, kā nosē­dēt vai nostāvēt mierā dziļā meditācijā, – jebkas, ko tu darīsi, būs reakcija, ne darbība. Tu reaģē. Kāds apvaino tevi. Piespiež pogu… Tu reaģē. Tu esi dusmīgs, tu uzbrūc viņam. Tu sauc to par darbību? Tā nav darbība, ielāgo, tā ir reakcija. Viņš ir ma­nipulators, un tu esi tas, ar ko manipulē. Viņš ir piespiedis pogu, un tu nostrādāji kā mašīna. Tas ir tā, kā tu piespied slēdzi un ieslēdzas gaisma; tu nospied slēdzi, un gaisma nodziest. Tāpat arī cilvēki dara ar tevi. Viņi tevi ieslēdz un izslēdz.

Kāds atnāk, uzteic tevi, paceļ tavu ego, un tu jūties lieliski. Tad at­nāk cits un iedur tev, un tu vienkārši izstiepies uz grīdas. Tu neesi pats sev saimnieks. Ikviens var tevi aizskart, apbēdināt, sadusmot, aizkaiti­nāt, nomocīt, padarīt vardarbīgu, traku.

Un ikviens var tevi uzslavēt un likt tev jus­ties kā debesīs, likt tev domāt, ka esi visla­bākais, ka Aleksandrs Lielais nebija nekas salīdzinājumā ar tevi. Tu rīkojies saskaņā ar citu manipulācijām. Tā nav īsta rīcība.

Buda gājis pa kādu ciemu, pie viņa pienākuši cilvēki un aizvainojuši to. Tie lietojuši visaizskarošākos vārdus, kādus vien spējuši – visus nepieklājīgos vārdus, ko zinājuši. Buda apstājies, klusēdams klausījies ļoti uzmanīgi, tad teicis: “Pal­dies, ka pienācāt pie manis, bet šobrīd es steidzos. Man jānokļūst nākamajā cie­matā. Cilvēki mani tur gaidīs. Es nevaru jums šodien veltīt vairāk uzmanības, ta­ču rīt, atpakaļceļā, man būs vairāk laika.

Jūs varat atkal sapulcēties, un rīt, ja būs palicis kaut kas, ko jūs vēlējāties man pa­teikt un nebūsiet pateikuši, varēsiet to iz­darīt. Taču šodien – piedodiet man!”

Šie cilvēki nespējuši noticēt savām ausīm un acīm: šis vīrs palicis pilnīgi neietekmēts, nesamulsināts. Viens no tiem teicis: “Vai tu mūs nedzirdēji? Mēs tevi apvainojām, bet tu pat neatbildēji mums.”

Buda sacījis: “Ja tu vēlējies atbildi, tad tu esi atnācis par vēlu. Tev bija jāatnāk pirms desmit gadiem, tad es būtu tev atbildējis. Taču šo desmit gadu laikā es esmu pārstājis būt tāds, ar kuru citi manipulē. Es vairs neesmu vergs, es esmu pats sev saimnieks. Es rīkojos saskaņā ar sevi, ne pēc cita ietekmes. Es rīkojos saskaņā ar savu iekšējo nepiecie­šamību. Tu nevari piespiest mani kaut ko darīt. Ir labi. Jūs vēlējāties apvainot mani, jūs to izdarījāt. Jūtieties piepildīti. Jūs esat labi pastrādājuši. Taču es nepieņemu jūsu apvainojumus. Un, kamēr es tos noraidu, tiem nav nozīmes.”

Kad kāds tevi apvaino, tev jākļūst par saņēmēju. Tev jāpieņem, ko otrs teic. Tikai tad tu vari reaģēt. Bet, ja tu nepie­ņem otra teikto, ja tu paliec nesasaistīts, ja saglabā distanci, saglabā neitralitāti, – ko gan tev var padarīt?

Buda sacījis: “Kāds var mest degošu lāpu upē. Tā turpinās degt, kamēr sa­sniegs upi. Brīdī, kad tā iekritīs upē, uguns nodzisīs. Upe to noslāpēs. Es es­mu kļuvis par upi. Jūs apmētājat mani apvainojumiem. Tās ir liesmas. Bet brīdī, kad tās mani sasniedz, liesmas nodziest manā vēsumā. Vairs nesāp. Jūsu mestie ērkšķi krīt manā klusumā un pārvēršas par ziediem. Mana rīcība izriet no manas iekšējās dabas.”

Tas ir spontānums.

Apzinošs cilvēks rīkojas saprotoši. Savukārt cilvēks, kurš neapzi­nās, – reaģē neapzināti, mehāniski, līdzīgi robotam.

Nav tā, ka apzinošs cilvēks vienkārši vēro. Vērošana ir viens viņa esamības aspekts. Viņš nerīkojas bez vērošanas. Taču nepārproti – visā Indijā, piemēram, ir bijuši tādi cilvēki, kas ir nepareizi sapratuši Budu. Tāpēc visi zemes iedzīvotāji ir kļuvuši kūtri. Domājot, ka lielie Skolotāji teic: “Sēdiet mierīgi,” – ļaudis ir kļuvuši slinki, iesīkstējuši. Tie zaudējuši enerģiju, vitalitāti, dzīvi. Kļuvuši pilnīgi truli, bez inte­lekta, jo intelekts kļūst ass tikai tad, kad ar to rīkojas.

Kad tava rīcība no mirkļa uz mirkli izriet no tavas apzināšanās un vērīguma, parādās spēcīgs intelekts. Tu sāc mirdzēt, tu zaigo, kļūsti skaidrs. Taču tas notiek caur divām lietām: vērošanu un rīcību, kas izriet no vērošanas. Ja vērošana kļūst par bezdarbību, tu sevi nogalini.

Vērošanai jānoved tevi pie jauna veida darbības. Darbībai tiek piešķirta cita kvalitāte. Tu vēro, tu esi klusējošs un mierīgs. Tu redzi, kāda ir situācija, kuru vērojot, tu atbildi. Apziņas cilvēks atbild, viņš ir atbildīgs! Viņš atbild, viņš nere­aģē. Viņa rīcība dzimst no apziņas, ne no manipulācijas. Tā ir atšķirība. Tāpēc nav nesaderības starp vērošanu un spontānumu. Vērošana ir spontānuma sākums.

Spontānums ir vērošanas piepildījums.

Īsts izpratnes cilvēks rīkojas. Viņš to dara nekavējoties – pilnīgi, taču – acu­mirklīgi, no savas apzināšanās. Viņš ir kā spogulis. Parasts cilvēks, tāds, kurš neapzinās, nelīdzinās spogulim, viņš ir kā fotoplate. Kāda ir atšķirība starp spoguli un fotoplati? Foto­plate, tiklīdz tā ir izgaismota, kļūst nederīga. Tā saņem nospiedumu, kļūst iespaidota – sniedz attēlu. Taču, atceries, ka šis attēls nav realitā­te. Realitāte turpinās. Tu vari ieiet dārzā un nofotografēt rožu krūmu. Rīt šī bilde būs tā pati, parīt tieši tāda pati. Dodies atkal uz dārzu un palūkojies uz rožu krūmu – tas vairs nav tāds pats. Rožu ziedi ir mai­nījušies, ir uzradušies jauni. Notikusi tūkstoš un viena izmaiņa.

Dzīve nekad nav statiska, tā turpina mainīties. Tavs prāts darbojas kā fotokamera, tas uzkrāj bildes. Tas ir albums. Tad tu reaģē atkarībā no šiem attēliem. Tāpēc tu nekad neesi patiess pret dzīvi, jo viss, ko tu dari, ir nepareizs. Viss, ko tu dari, – es teicu – ir nepareizs. Tas nekad neder.

Kāda sieviete rādīja ģimenes albumu savam bērnam, un viņu skatieni apstājās pie kāda izskatīga vīrieša. Ļoti jauns, možs, ar bārdu un bieziem matiem. Zēns pajautāja: “Kas ir šis vīrietis?”

Sieviete atbildēja: “Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas ir tavs tētis!”

Zēns izskatījās apjucis: “Ja tas ir mans tētis, tad kas ir tas plikgalvainais vīrietis, kurš dzīvo ar mums?”

Attēls ir nemainīgs. Tas paliek tāds, kāds ir. Tas nekad nemainās.

Prāts, kurš neapzinās, darbojas kā fotokamera, tas funkcionē kā fotoplate.

Vērīgs meditatīvs prāts darbojas kā spogulis. Tas netver iespaidu, tas paliek pilnīgi tukšs, vienmēr bezsaturīgs. Lai arī kas notiek spoguļa priekšā, – tas tiek parādīts. Ja tu pie tā stāvi, tas atspoguļo tevi. Ja esi aizgājis, neteic, ka spogulis tevi māna. Tas ir tikai spogulis. Kad tu vairs neesi tā priekšā, tas tevi vairs neatrāda. Tam vairs tas nav jādara. Kad kāds cits tajā raugās – tas atspoguļo kādu citu. Ja nav neviena, tajā tēla nav. Tas vienmēr ir īsts.

Fotoplate nekad nav īsta. Pat tad, ja tava fotogrāfija ir tikko uz­ņemta, un fotogrāfs to nevilcinoties ir izņēmis no fotoaparāta, – tu vairs neesi tāds pats. Daudz ūdens ir aiztecējis lejup pa Gangu. Tu esi audzis, izmainījies, kļuvis vecāks. Varbūt ir pagājusi viena minūte, taču tā var būt tik ietilpīga – tevis var vairs nebūt! Tikai pirms minūtes tu vēl biji dzīvs, pēc minūtes tu vari būt miris. Fotogrāfija nekad nemirs.

Mācies būt klusējošs – kļūsti par spoguli. Klusēšana padara tavu apziņu par spoguli, un tad tu dzīvo no brīža uz brīdi. Tu atspoguļo dzīvi. Tu nenes līdzi savā galvā fotoalbumu. Tad tavas acis ir skaidras un nevainīgas, tev ir skaidrība, tev ir redze, un tu nekad neesi neīsts pret dzīvi.

Tā ir patiesa dzīvošana.

– Ošo