local-stats-pixel fb-conv-api

Klīniskā nāve informē par ceļu uz Viņsauli17

Pēcnāves vīziju zinātniskie pētījumi nesniedz konkrētu priekšstatu par to, kas mūs sagaida Viņsaulē. Amerikāņu psihiatrs Reimonds Moudijs XX gadsimta septiņdesmitajos gados grāmatā «Dzīve pēc nāves» ir minējis vairākus piemērus par cilvēku piedzīvoto uz dzīves un nāves robežas. Vācu sociologu pieredze Reimonds Moudijs nonāca pie secinājuma, ka visu rasu un nāciju cilvēki mirst vienādi un aiziet no šīs pasaules pa vienu un to pašu ceļu. Citi pētnieki, analizējot cilvēku stāstījumus par pārdzīvoto klīniskās nāves laikā, ir centušies šo stāstu saturu kaut kādā veidā apkopot. Šis stereotips jau ir plaši pazīstams: mēs viegli pametam savu fizisko ķermeni un bez nožēlas noskatāmies uz to no augšas, tad caur garu tuneli traucamies pretī gaismai. Mēs priecīgi tiekamies ar mirušajiem radiem un draugiem, pārskatām savu dzīvi gluži kā videoierakstā… Un tomēr daudzu cilvēku, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi, stāstījumi pierāda, ka viņu ceļš uz Viņsauli visās detaļās nekad nesaskan ar iepriekš minēto shēmu. Ņujorkas taksista dzīvesveids ievērojami atšķiras no nomaļa Indijas ciema zemnieces piedzīvotā. Tāpat arī viņu pirmsnāves vīzijas nepavisam nav vienādas. Dziļi personiska miršanas mirkļa pieredze var pārveidoties spilgtos tēlos, kas nozīmē, ka dažās galvas smadzeņu šūnās dzīvība acīmredzot pastāv par aptuveni 15 minūtēm ilgāk, nekā ir pieņemts uzskatīt. Vācu sociologi no Konstancas universitātes ir paziņojuši daudzus gadus ilgušus novērojumus, kas veikti ar pacientiem, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi Vācijas un Zviedrijas klīnikās. Visi aptaujātie pacienti piederēja dažādiem sociālajiem un kultūras slāņiem. Četri procenti no viņiem pēc apziņas pazaudēšanas pārdzīvoja neparastu stāvokli un spēja atcerēties savas vīzijas. Ja to procentuāli pārceļ uz visu Zemes iedzīvotāju skaitu, tad sanāk, ka miljoni no visiem mirstošajiem cilvēkiem nāves brīdī redz spilgtus tēlus un ievērojamus notikumus. Vīzijas pierāda pēcnāves dzīves eksistēšanu Galvenais secinājums, ko, balstoties uz šiem stāstījumiem, veikuši vācu zinātnieki, ir pretrunā ar Reimonda Moudija uzskatiem par pēcnāves vīziju universālo raksturu. Izrādījās, ka pacientu nepabeigtajam ceļam uz Viņsauli ir izteikti nacionāls un vietējs raksturs. Vācietis no kāda Alpu ciema pirmsnāves mirkļos ir redzējis pilnīgi citas ainas nekā Cīrihes bankas kalpotājs Šveicē. Vācu valodā runājošo austrumu un rietumu zemju iedzīvotājiem parādās atšķirības audzināšanā un iepriekšējās dzīves ideoloģiskajā nostādnē. Vācu sociologu pētījumi neapstiprina apgalvojumus, ka cilvēku redzējumus klīniskās nāves laikā var uzskatīt par dzīvības pēc nāves eksistēšanas pierādījumu. Ja ainas, kas parādās smadzeņu darbības izdzišanas laikā ir tik cieši saistītas ar cilvēka biogrāfiju un sabiedrības, kurā viņš nodzīvojis, tradīcijām, tad tām ir jābūt apziņas produktam. Vizuālie tēli sarežģītu bioķīmisku procesu dēļ parādās dažās galvas smadzeņu šūnās kā sapņi vai halucinācijas. Dažāda dzīve — dažādi pirmsnāves tēli Lai ielūkotos Viņsaulē, atrašanās uz nāves robežas nav obligāta prasība. Līdzīgu ekstremālu stāvokli cilvēkiem dažreiz var izraisīt pēkšņs satricinājums. Tā, piemēram, šamaņi spēj sevi ievadīt transa stāvoklī, lai izsauktu garus vai paredzētu nākotni. Ikviena cilvēka, kas atgriezies no Viņsaules, stāsts ir jāsalīdzina ar viņa dzīves faktiem. Kāda sieviete no Šveices, kura cieta smagā avārijā, savās pirmsnāves vīzijās kāpa augstā kalnā, un viņai bija ļoti grūti iet. Cilvēku priekšstatam par vieglu un patīkamu ceļu bieži vien piemīt konkrēts un profesionāls raksturs. Šveiciešu alpīnists klīniskās nāves laikā nekādu gaismu tuneļa galā neredzēja — virs Alpu ielejām viņš pacēlās gaiši zilās debesīs kā ērglis un planēja kopā ar rozā mākoņiem. Pēcnāves redzējumu Alpu kolorīts kļūst vēl izteiktāks, ja to salīdzina ar citu tautu pārstāvju stāstiem par pāreju uz Citu Pasauli. Hopī cilts indiānis skrēja pa prērijām uz Viņsauli pa galvu pa kaklu, kā to bija darījis visu mūžu medību laikā. Kāda indiāniete uz govs jāja tieši debesīs. Ņujorkas taksists klīniskās nāves laikā sajuta, ka viņš lido neparastā dzeltenā automašīnā, ar kādu parasti brauca pa pilsētu, lai nopelnītu sev iztiku… Tikai reāli piedzīvotas situācijas mirstošā smadzenēs spēj izraisīt tik izteiktus un konkrētus tēlus. Austrumu un Rietumu sabiedrība Pārliecinošu kultūras, sabiedrības tradīciju un personīgās biogrāfijas miksējuma piemēru rāda kādas šveiciešu izcelsmes alpīnistes Viņsaules vīzijas. Mirstošajai sievietei šķita, ka viņa atrodas kalna galā un dzird mūziku: «Tā bija brīnišķīga mūzika — mans mīļais Mocarts, «Burvju flauta». Tajā ir kāda vieta, bazūnes partija, kuru spēlē mans draugs, — ak, cik brīnumjauki!» Reliģiozie vācieši no Vācijas rietumiem pirmsnāves ceļu pretī gaismai bieži vien uzskata par debesbraukšanu. Austrumvācieši, kuri gandrīz visu dzīvi ir pavadījuši sociālismā, miršanas procesu pārdzīvo kā murgainu notikumu. Viņi laužas caur tumšu tuneli un nokļūst ellē. 60 procenti austrumvāciešu, kuri atradušies klīniskās nāves stāvoklī, ir paziņojuši, ka viņi šo laiku pavadījuši šausmīgās ciešanās. Tajā pašā laikā tikai 30 procenti rietumvāciešu ir spējuši atcerēties nepatīkamas sajūtas un bailes. Varbūt totalitārā sabiedrība formē zemapziņas gatavību saņemt nosodījumu, atmaksu, nāves mokas? Tikai ceturtā daļa no VDR vāciešiem nāves brīdī ir sajutuši savu «ceļu pie Dieva», bet rietumu zemēs — katrs otrais. Pēdējo gadu stāstos par pirmsnāves vīzijām ir attīstījusies Eiropas tautu lietpratība ezoteriskajās zinātnēs un nekristīgajās ticībmācībās — tas ir saistīts ar ticību reinkarnācijai. Pētījumi turpinās Lai noteiktu cilvēka miršanas universālo procesu, ir jāizdala daudzas individuālas īpatnības, kas ir visiem kopīgas vienotā kodolā. Bet vai šāds kodols vispār pastāv? Tā, piemēram, ķīnieši un Malaizijas iedzīvotāji pēc klīniskās nāves nekad nav stāstījuši par saviem lidojumiem caur tuneli pretī gaismai vai par iziešanu no sava ķermeņa kā par pazīmi, kas atdala garu no miesas. Cilvēka smadzenēs notiekošos bioloģiskos procesus ļoti intensīvi pēta visā pasaulē. Pateicoties šim darbam, ir atklāti skābekļa nepietiekamības rašanās nosacījumi smadzenēm, kas izraisa sekas uz dažādu redzes atmiņas veidu tēliem. Tāpat ir zināms, ka dažu šūnu kairināšana noteiktā smadzeņu daļā izraisa ārpuszemes sapratnes sajūtas, eiforiju. Par šādām izjūtām ir stāstījuši izglābtie «slīkoņi» un cilvēki, kuri ir gandrīz nosaluši. Laicīgā zinātne neko neizskaidro Kad smadzenes nesaņem skābekli, šūnas, kas kontrolē atmiņu, «izslēdzas», citas šūnas kairina redzes nervus, kā rezultātā pēkšņi ieslēdzas «atmiņas kinolente» … Rudolfa Virhova Berlīnes universitātes klīnikā ir izstrādāta metodika, ar kuru cilvēku var novest pie skābekļa nepietiekamības stāvokļa. 22 sekunžu laikā brīvprātīgais tiek pakļauts plaušu hiperventilācijai, un pēc tam viņam tiek saspiests krūškurvis — cilvēks zaudē samaņu. Kad voluntierus atgriež pie samaņas, viņi stāsta par sajusto tunelī un ceļā pretī gaismai. No visu liecību daudzveidības par pirmsnāves redzējumiem ir iespējams izdalīt vienu kopīgu pazīmi — īpašu intensitāti, svarīgumu un pārdzīvojumu neparastumu. Visi cilvēki vienbalsīgi apgalvo, ka pārdzīvotais nav līdzīgs parastam sapnim. Par vīziju raksturu ir savākts pietiekami daudz informācijas, ko nevar sacīt par tās rašanās mehānismu. Mirstošo smadzeņu mozaīkveida bioķīmiskā aina nepavisam nav pilnībā izpētīta — tajā ir ļoti daudz neizskaidrojamu norišu un faktoru.

43 0 17 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 17

0/2000
palasiet T.Lobsanga gramatu "Tu esi muuzhiigs", kaa arii č.Lidbitera grāmatu astrālā pasaule. tas kas tur rakstiits nav mulkjiibas, par to vareesiet pashi paarliecinaaties
6 0 atbildēt
hmmm... nu tas ir spriežams jautājiens... jo ir cilvēki,kas bijuši klīniskā nāvē,kas apraksta,pēc pamoššanās, notikumus,kas notikuši ārpus telpas,kur atradusies viņu miesa,ar reāliem cilvēkiem,saviem draugiem,radiem. Sīki,smalki aprakstot gan sarunas,burtiski citējot vārdus,gan aprakstot cilvēku apģērbu,kas nav bijuši pat tuvu pie klīniskā nāvē esošā cilvēka... nu nevar galīgi noliegt dzīvību pēc nāves, un jokot ar to nevar,jo bijuši gadijumi. Divi jaunieši,nedabūjuši narkotikas,līmi,vai kādu citu apreibinošo vielu,uzzinājuši par šo "metodi" kā piedzīvot eiforiju,jau bij to darijuši,bet kādā jaukā dienā vairs nespēja atgriesties dzīvē... Takā,domājat,kodarat... saudzējat sevi un baudat dzīvi,kamēr vel var. :)
5 0 atbildēt
Skaisti un saprotami! Viela pārdomām...
5 0 atbildēt
... Ja redzi baltu gaismu tuneļa galā - NEEJ UZ TO!!! NĀC APAKAĻ!! :D
4 0 atbildēt
down... akau tu! xD cilveeki aizdomaajas par peecnaaves dziivi, vai tas ir slikti? :))
4 0 atbildēt
Nez kas tur ir? Gan jau kaadreiz peec gadiem 50 redzeeshu :)
4 0 atbildēt
interesanti emotion emotion
4 0 atbildēt
liek padomāt :)
4 0 atbildēt
tomat es ar esmu meegjinaajusi .. Diezgan jautri ! xD Vienreiz es pagjiibu =( Laikam kops taas reizes neesmu taa dariijusi vairs !
3 0 atbildēt
pūk skaties nepakaries :D
2 0 atbildēt
Man ar liek padomāt! Un ja ir veids kā to piedzīvot nemirsto sāk rasties interse to izdarī un man ši interse ir dizgan liela!
2 0 atbildēt

Mhmm...  emotion 

1 0 atbildēt

Dzīve ir dvēseles skola.

1 0 atbildēt

Cik jocīgi! Agrāk domāju, ka cilvēks nomirst, neko neredzēdams un nejuzdams.

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt