Viņa izveidoja rotaļīgu smieklu, tad kad viņu pakutināju. Bija skaidri redzams, ka viņai patika, viņa smējās tik traki, ka pat nonāca līdz asarām. ``Tēti, lūdzu izbeidz, man sāk sāpēt!`` Viņa turpināja smieties. Viņas prieks bija neaprakstāms, es pasmaidīju, visos šajos gados es pirmo reizi pasmaidīju. Es zvēru, ka es šajā dienā smaidīju vairāk nekā jebkad. Visām labām lietām jābeidzas, viņa bija nogurusi, viņa ātri aizmiga.
Mana sieva drīz pārnāca mājās. Viņa bija tik priecīga ieraugot mani, viņa kliedz manu vārdu, atkal, smejoties līdz asarām. Viņa mani apskāva, turpinot smieties. Es vēl smaidīju. Viņa paskatījās lejā un ieraudzīja manu ķeršanas priekšmetu, ātri rodot acu kontaktu ar mani. Es turpināju smaidīt. ``Maikl...``asaras turpināja tecēt lejā pa viņas seju, aiz prieka. ``Kā tu ko tādu varēji izdarīt mūsu mazajam enģelītim?``Viņa mēģināja bēgt, bet bija par lēnu. Es pieskāros sievai, itkā ieceļot viņu par vadītāju:``Tu esi iekšā!`` Es plati pasmaidīju.
