Kas tev traucē būt brīvam?1

Skolotāj, es ar jums esmu jau četras dienas, bet joprojām neesmu apskaidrots.

(Smejas) Kas to būtu domājis, tu taču esi tik attapīgs puisis.

Un ko lai es daru?

Es tev pateikšu to, ko pateica man mans skolotājs. Vienkārši paklusē. Runa nav par to lai nerunātu, tam vispār nav nekāda sakara ar jebkādu darbību. Vienkārši ļauj savam prātam paklusēt un viss.

Pagaidiet. Es nespēju noticēt tam. Mani mācīja, ka atbrīvošanos var sasniegt pateicoties daudzus gadus ilgai praksei, veltot treniņiem un darbam ne vienu vien dzīvi. Taču jūs apgalvojat, ka tas ir tikai slēdzis uz sienas, uztveres pārslēgšana. Es pareizi sapratu?

Nevajag neko ieslēgt un izslēgt. Lai saule austu, vai tev tā jāieslēdz?

Nē.

Tāpat arī šeit. Šī gaisma vienmēr ir ar tevi. Nekādu slēdžu. Saulei tādu nav. Tu novērsies un saki, ka tagad ir nakts. Bet saule nepazīst ne dienu, ne nakti. Tu pats esi saule. Tā ir tevis paša gaisma, tu esi tā. Tev nevajag slēdžus. Slēdži ir ierobežojumi un tu pats šos ierobežojumus esi radījis. Daba neradīja nekādus slēdžus.

“Es gribu to, es gribu šo; man patīk šis, bet nepatīk tas”. Ja tu novāksi šo “gribu/negribu” slēdzi, ko tu sajutīsi? Tu uzreiz kļūsi brīvs. Prioritātes un aizspriedumi rada atkarību un ciešanas. Turklāt slēdža un sienas nemaz nav. Visas robežas ir iztēlē, gluži kā starp valstīm. Tu uzbūvēji šo sienu starp sevi un pārējo pasauli un tagad vajag noārdīt to, kā nav. Robeža, ko tu radīji ir ciešanas un tev pašam tā jāiznīcina. Neviens tev nepalīdzēs.

Palīdzēs tev tavs “Es” – neviens cits nepalīdzēs. Kurš vēl var gāzt sienu? Tev jāpalīdz sev pašam. Padomā, vai var eksistēt ārpus sevis? Sākumā pasaki: “Gribu palīdzēt”. Pēc tam atrodi to, kam nepieciešama palīdzība. Jo “Es” necieš, “Es” neatrodas verdzībā, “Es” vienmēr ir brīvs.

Tātad jūs sakāt, ka mans prāts pieķerās sienai, kas ir ciešanas?

Jā. Kurš izdomāja sadrumstalotību? To izdomāja prāts un nekāds prāts nespēj šo atsvešinātību novērst. Daudzveidība nepastāv. Pati frāze “Esmu atdalīts no visa pārējā” skan kā joks.

Kaut kas, ko var saprast, pastāv tikai ja ir vajadzība saprast. Reiz pie manis atnāca vairāki Krišnamurti sekotāji. Viņi teica, ka starp mūsu mācībām pastāv tikai viena atšķirība. “Krišnamurti – viņi sacīja, – izmet no trauka koncepcijas, bet Puņdžadži pie reizes sadauza arī pašu trauku”. (Smiekli)

Tā ka velti sev mazliet laika, pāris brīžus. Bet šiem brīžiem jābūt neskartiem. Atrodi pāris sekundes, kuru laikā nevienam nebūtu tiesību ielauzties pie tevis. Jo atrast dažus brīžus pavisam nav grūti. Tu iztērēji savu dzīvi citu labā, taču savam “Es” neveltīji ne minūti.

Tu piederi visiem. Tu piedzimi un vecāki pateica: “Tas ir mūsu dēls”. Tu atnāci uz skolu un kļuvi par “mūsu skolnieku”. Tu apprecējies un tu jau esi “mans vīrs”. Tev ir bērni un tu esi “mans tēvs”. Atbrīvojies no šī nosacījuma. Lai tu nevienam nepiederētu. Atsakies no visa un paskaties, kas sanāks.

Vajag veltīt kādu laiku savam “Es”. Ja to neizdara tūlīt, tas notiks nākamajās dzīvēs. Katram jāsasniedz savs patvērums. Citādi nevar. Vajag atgriezties mājās – šodien vai rīt. Jāizlemj, vai vajag turpināt spēli. Nav būtiski, kad tiks pieņemts šis lēmums. Beigu beigās, tas nav svarīgi.

Tu domā, ka tas prasa laiku. Bet tam nav jātērē laiks, jo tu jau esi brīvs; tev tikai šķiet, ka atbrīvošanās iestājas nākotnē. Ja vēlies kļūt laimīgs, kļūsti – uzreiz un uz mūžiem. Tajā pašā mirklī tu, gluži kā kalna virsotnē, nostājoties uz pirkstgaliem un paceļot rokas, paziņosi: “ESMU BRĪVS!” Tas ir laimes mirklis. Milzīgas laimes.