Kas ir numeroloģija?0

Visas norises Visumā saistītas ar kopējām likumsakarībām – tā apgalvo maģija. Nozari, kas uzskata, ka šīs kopsakarības iespējams izteikt ar skaitļiem, sauc par numeroloģiju. Numeroloģija balstās uz pieņēmumu, ka Pasaule ir vibrācijas, kas var tikt izteiktas simboliskā veidā – ar skaitļiem. Ikvienam skaitlim piemīt savs lādiņš. Skaitļi ir kā nošu gamma. Senajā Ķīnā, piemēram, mūzikas prasmi uzskatīja par noslēpumainu, ko cilvēks saņēmis no senčiem – dieviem. Mūzikai piedēvēja dievišķo zināšanu gudrība, kas ietverta skaitļu izteiksmē. Ar mūzikas palīdzību varēja radīt harmoniju, vai otrādi, radīt haosu.

Mūzikas intervālu atklāšana radīja domu, ka Visumā pastovošo kārtību var izteikt ar matemātiskiem jēdzieniem. Ja nošu attiecības muzikālā darbā var izteikt ar saprotamiem jēdzieniem, tad neparastās un neizprotamās Visuma norises, arī var tāpat izteikt. „Viss, ko sistemātiski radījusi Daba Visumā, gan kopumā gan atsevišķi, ir noteikts un sakārtots atbilstoši skaitļiem, kā to iecerējis radītājs, jo iecere ir atainota skaitļu shēmā, kā to iecerējis Dievs – radītājs, kur skaitļi vēl ir tikai iecerēti, bet tomēr atspoguļo visa jēgu. Atbilstoši tam, šim mākslinieciskajam plānam, ir radīts viss – lietas, laiks, kustības, debesis, zvaigznes un visas pārmaiņas,” tiktāl sena domātāja teiktais.

Par skaitļu maģijas pamatlicēju pieņemts uzskatīt Pitagoru (550. g.pr.Kr), kurš uzskatīja skaitļus par pasaules sākuma simboliem, bet zinātni par skaitļiem – visu okulto mācību pamatu. Tieši viņš noformulēja, ka saskaitot skaitļus no rindas 1, 2 … 9… var iegūt vienzīmes skaitļi. Aristotelis, tiesa, uzskatīja savādāk, viņš pieņēma skaitli par pastāvīgu realitāti (pastāvīgu lielumu). Kornēlijs Agripa pēcāk atšifrēja skaitļu nozīmi savā „Okultajā filozofijā”, piedēvējot skaitļiem maģiskas īpašības.

Vēlreiz vibrāciju teorija ieinteresēja cilvēci 19. gs., jo tajā laikā bija daudz atklājumu par gaismas dabu, elektrību un magnētismu. 20. gs sākumā tika pierādīts, ka elektriskos un magnētiskos impulsus pārvada viļņi, bet jebkuras vielas molekulas atrodas pastāvīgā kustībā. Ja jau visu uz šīs pasaules nosaka vibrācijas, tad var teikt, ka dažādām lietām piemīt dažāds svārstību biežums tāpat, kā acīm redzamajai gaismai atbilst dažāds gaismas viļņa garums. Vieniem skaitļiem vibrācijas ir spēcīgākas kā citiem.

Tiek uzskatīts, ka nepāra skaitļi ir spēcīgāki un attiecas uz vīriešu kārtu, bet sievišķie skaitļi ir pāra. Ja pāra skaitli izdala uz pusēm, nekas, izņemot tukšumu vidū nepaliek (XX XX). Nepāra skaitli nav tik viegli sadalīt un vienmēr kaut kas paliek vidū (XX X XX). Ja pie nepāra pieliek pāri, vienmēr iznāk nepāris, tas norāda, ka nepāris ir dominējošais. Tieši tāpēc arī uzskata, ka nepāris ir vīrišķais sākums, dinamika, bet pārim piemīt sievišķās īpatnības, tas ir pasīvs un uzņēmīgs.

Visu uz šīs pasaules var izteikt ar skaitļiem, visu pakļaut skaitļu kodam no 1 – 9, kas ir sava veida matrica, no kuras rodas visi pārējie skaitļi. Pirmo skaitļu summa ir 10 (1+2+3+4=10). Pitagora teorijas apgalvo, ka pirmie skaitļi esot svarīgāki! Tālākā skaitīšanā tiek izmantoti tie paši pamata skaitļi (to zināja jau senās tautas, kas skaitīja uz pirkstiem). Tas, ka 10 ir 1+2+3+4 summa, ļauj secināt, ka šie skaitļi ir pārāki par pārējiem, un tādējādi, tie ir Visuma organizācijas pamats.
=Šo domu apstiprina atskārsme, ka materiālos objektus var izteikt ar tiem pašiem skaitļiem. Viens nozīmē punktu, kuram praktiski nav parametru, 2 līniju (kas savieno divus punktus) ar zināmu garumu, 3 – trijstūri (kas savieno 3 punktus), tam ir garums un platums, bet nav biezuma. Kad pie trijstūra pievienojas vēl viens punkts un visi punkti tiek savienoti, rodas apjomīga figūra – tetraedrs.

Elifas Levi, līdzīgi pitagoriešiem, savā darbā „Doktrīna par rituālu” runā par to pašu, pirmie skaitļi ir visa esošā pamats. 1, 2, 3 un 4 ir Visuma zīmējuma pamatā un ir „dabas mūžīgais avots” – epitets, kuru pitagorieši veltīja figūrai, kuru viņi pielūdza, saucot to par Tetraktistu. Tā izskatījās šādi:

Х
Х Х
Х Х Х
Х Х Х Х

Tetraktis ir vienkāršākā skaitļu 1+2+3+4=10 ilustrācija. Tas ir piemērs, kā primitīviem līdzekļiem vai akmentiņiem var izteikt skaitļus, kā spēļu kauliņos. Šis princips tiek izmantots gan senajā gan mūsdienu numeroloģijā.