BTW mans pirmais raksts - tāpēc lūdzu saudzīgi... 
Kanibālisms ir situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus.
Cilvēkēšanu dēvē par antropofāgiju (no sengr. anthropos - "cilvēks", un phagein - "ēst"), kaut plašāk pazīstams apzīmējums ir "kanibālisms".
Sastopams dažās kukaiņu (atsevišķi zirnekļi, dievlūdzēji u.c.) kā arī zīdītāju sugās (cilvēki, lauvas, peles, polārlāči, rāpuļi). Nosaukums radies no caniba - kā Bahamu salu iezemieši Kolumbam nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti, kas esot bijuši cilvēkēdāji.
Cilvēki, tāpat kā lauvas un polārlāči, ir vienīgie zīdītāji, kas attiecīgos apstākļos apzināti ēd cits citu.
Tradicionālajā homo sapiens sapiens sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska. Pirmkārt, vienas cilts locekļi var ēst citas cilts piederīgos, kas parasti ir agresīva konflikta rezultāts vai pat iemesls. Tāda ir tradicionālā versija par šo paražu, un šī cilvēkēšanas forma nosaukta par eksokanibālismu. Otrkārt, cilvēki var ēst paši savas cilts locekļus – to sauc par endokanibālismu. Katrai no šīm kanibālisma formām nenoliedzami ir pavisam citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās, kur, tagadējo izturēšanās normu neskarti, dzīvoja t.s. "primitīvie" cilvēki. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa neietilpa dienišķajā uzturā. Šo gaļu nelieto, lai paēstu - cilvēka gaļas ēšana vispirms ir kāda rituāla sastāvdaļa.
Eksokanibālisms
Eksokanibālisms daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie tedori un ngarigi nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet sumi, Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties.
Endokanibālisms
Endokanibālisms būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. Kallati, indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. Daieri, Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, amavaki, humani un pakidaji, tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. Čiribiči savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem ķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana.
