#7. Vesna Vuloviča – Kalns 1:0
Kas viņa tāda?
Tālajos, 70-tajos viņa strādāja serbu aviokompānijā par stjuarti.
Kā viņa piemānīja nāvi?
Šīs dāmas dzīvē nebija nekā īpaša, ja neskaita to, ka darbā viņu šad tad apcēla. Ja neskaita, ka viņa nokrita no sasodīta 10 000 metru augstuma un izdzīvoja, lai visiem par to pastāstītu.
1972. gada 26. janvārī mūsu varonei vajadzēja doties uz darbu ārpus kārtas, jo kāds papīros bija ielaidis kļūdu. Viņa bija ar mieru pastrādāt vēl, lai nopelnītu vairāk naudas – varbūt nauda viņai bija vajadzīga, lai samaksātu par lāču cīņām vai vēl par kaut ko. Bet tajā pat laikā kaut kādi teroristi bija nolēmuši uzspridzināt viņas lidmašīnu un izdarīja to pašā trakākā brīdī – kad lidmašīna bija augstu gaisā.
Kā tur, desmit kilometru augstumā viņa spēja, ne tikai pārdzīvot sprādzienu, kas sarāva lidmašīnu gabalos, viņa kļuva arī par vienīgo cilvēku, kas izdzīvoja, kad lidmašīnas atlūzas ietriecās kalna nogāzē. Parasti tas nebūtu tik šausmīgi, bet bija ziema un kalns bija arī apledojis. Laikam jau stjuarte sajuta triecienu pēc kritiena no 10 km un 3m augstuma!
Tā kā tas viss notika pa īstam un nevis kādā multenē, tad viņa pārvērtās par lauztu kaulu kaudzi un iekrita komā. Taču, kad viņa attapās, viņa paraudzījās apkārt un palūdza cigareti! Un pārvērta Nāvi par savu laimes putnu.
Tu netici? Bet vai tu zini, ka pēc visa viņa kļuva paralizēta... taču viņa atkal iemācījās staigāt, pateicoties savam garaspēkam un milzīgām pūlēm. Pēc tam viņa nekrita ezoterikā, viņai nebija nekādu “psiholoģisku efektu”, ar kuriem slimo izlutinātas jaunkundzes. Viņa vienkārši turpināja lidot, it kā nekas nebūtu noticis. Toties viņa iekļuva Ginesa rekordu grāmatā!
Vai tu gribi izbaudīt ko līdzīgu, pārbaudot, vai esi uz to spējīgs? Nekādu problēmu! Vienkārši nolec no augstuma, kas rodas, ja uzliek vienu uz otra 26 Empire State Building!
Ja tu vēl šaubies, tad tāds kritiens aizņem apmēram 3 minūtes, kurās tev būs milzums laika, lai padomātu par nāvi (un par katru sliktu darbu, ko es izdarījis šajā dzīvē) un neaizmirsti izdzīvot, salauzt sev muguru, iekļūsti komā, kļūsti par paralītiķi un izveseļojies. Kas pēc mūsu domām ir vēl grūtāk.
#6. Eronu Relstonu gribēja pazudināt paša roka.
Kas viņš tāds?
Inženieris-mehāniķis, kas strādā kompānijā Intel. Kā zināms, šie inženieri – ir stipri puiši!
Kā viņš pieveica nāvi?
Nekas īpašs! Viss, ko viņš izdarīja – aizgāja uz mežu un iznāca no tā pēc piecām dienām bez rokas, kuru pats arī sev nogrieza.
Erons bija veikls klinšu kāpējs. Tā, protams, ir nodarbe īstiem vīriešiem, taču tā būtu par maz, lai nokļūtu mūsu sarakstā. Ja neskaita to, ka pārgājiena laikā Eronam virsū neuzkristu klints bluķis un iespiestu viņam roku. Piecas dienas puisis mēģināja nogrūst bluķi sāņus, līdz beidzot saprata, ka nomirs, ja neizdomās ko radikālāku.
Varbūt uz kādiem ļoti vēsiem lasītājiem nogrieztas rokas skats arī neizraisa īpašu iespaidu, taču pa priekšu viņam nācās salauzt to pašu roku pret akmeni, kas to iespieda! Pēc tam vajadzēja paveikt pašu sarežģītāko – pārgriezt muskuļus.
Par laimi, Eronam līdzi bija instrumentu ceļojuma komplekts. Taču, diemžēl, tas bija zemas kvalitātes lētā prece, kādas mīl tev dāvināt tantes uz Ziemassvētkiem. Izmantot tādus rīkus ir tas pats, kas lietot lūpu krāsu ar spīdumu, ja tev galva ugunī!
Tomēr, nāve negrasījās atkāpties tik lēti arī pēc tam, kad viņš pārgrieza mīkstos audus. Eronam nācās ar knaiblēm pārkniebt cīpslas, jo ar nazi viņam tas neizdevās. Ja jums aina vēl liekas par maz asiņaina, tad lūk, fragments no intervijas ar Relstonu, kurā viņš stāsta, ka pārgrieztie audi uz to mirkli, kad viņš atbrīvojās, viņa rokā sāka pūt, pārvēršoties pelēkā masā.
Galu galā, viņš zaudēja roku un samainīja to pret sasodītu ledus cirtni, vienā mirklī pabeidzot evolūciju, kura, cerams, mūs tikpat dāsni aplaimos pēc pāriem miljons gadiem.
#5 Karagūsteknis Džims Tompsons un vjetnamiešu pakaļas.
Kas viņš bija?
Džims bija parasts veikala darbinieks tik ilgi, kamēr viņam neienāca prātā ideja: viņam pie meitenēm būs lielāka piekrišana, ja viņš teiks, ka ir Zaļā berete, tāpēc viņš par tādu arī kļuva.
Kā viņš apdzina nāvi?
Vjetnamas kara laikā Džimu notvēra un turēja par ķīlnieku, mocot un visādi citādi ņirgājoties par viņu. Un, ziniet, runa ir par deviņiem gadiem, kas atnesa viņam mokoši-saldo slavu, būt rekordistam karagūstekņu vidū.
Kad viņa lidmašīnu notrieca 1964. gadā, viņu ievainoja lode un viņš ieguva mugurkaula lūzumu. Vairums cilvēkiem ar to pietiktu, lai stāstītu dvēseli plosošus stāstus, kuru pietiktu līdz mūža galam. Džimam viss tikai sākās.
Pēc tam, kad Džimu notvēra, viņu turēja nometnē džungļos, ieslogot maziņā koka būrī, kurā viņš nevarēja, ne apsēsties, ne izstiepties. Mēnešiem cietumsargi centās piespiest viņu parakstīt dokumentus par to, ka ar viņu apietas labi. Džims atbildot, sūtīja visus tālāk un no jauna tika mocīts un sists. Tikai tad, kad frāze “fuck off” jau iestrēga viņam rīklē, viņš beidzot parakstīja papīrus.
Par to viņu apbalvoja ar pārvešanu vieninieka kamerā uz četriem gadiem. Beigu beigās, viņu ievietoja cietumā kopā ar citiem ieslodzītajiem, kur apstākļi bija par kārtu labāki, ja neskaita to, ka mocīšana turpinājās. Sava ieslodzījuma laikā viņš kļuva tik vārgs, ka pārcieta sirdslēkmi. Saprotot, ka viņam vajag cīnīties par izdzīvošanu, Džims sasprindzināja visu savu gribu un pat piecas reizes mēģināja bēgt.
Taču ar laiku Džimam spēkus uzturēt kļuva aizvien grūtāk un likās, ka Nāve gūs kārtējo uzvaru. Viens no apsargiem, ieraudzījis Džimu, ieteicās, lai ārsts pārnes līķi uz blakus kameru. Tomēr, Nāve neņēma vērā, ka Džims bija viens no Zaļajām beretēm un viņš spēja izturēt līdz savai atbrīvošanai 1973. gadā. Tad viņš svēra 90 mārciņas (apmēram 40,8 kg).
Diemžēl, Tompsons tomēr padevās nāvei pēc atbrīvošanas – drīz. “Drīz” šajā gadījumā nozīmē – pēc 30 gadiem. Viņš mira dabiskā nāvē, Floridā.
#4 Jūrā izsviestais Punns Lims.
Kas viņš bija?
Viņš bija vadītājs [tekstā rakstīts – upravļajuščij – varbūt stūrmanis? - t.p.] uz britu kuģa Otrā pasaules kara laikā, vismaz pēc Rietumu mēriem ar neveiksmi nesošu vārdu.
Kā viņš uzvarēja nāvi?
Kuģi, uz kura viņš strādāja, saspridzināja vācieši. Būdami pilnīgi nelieši, viņi to izdarīja tad, kad kuģis atradās tālu no sauszemes. Izdzīvot sprādzienā nemaz nav viegli, taču viņam izdevās uzrāpties uz glābšanas plosta un noturēties uz tā, līdz viņu izglāba... pēc sasodītām 133 dienām. Sākumā uz plosta bija ūdens un dažas cepumu paciņas, taču tās drīz beidzās un Punam nācās atcerēties Makgivera paņēmienus, lai iztaisītu priekš sevis dažus makšķerāķus no naglām un konservu bundžām, lai noķertu sev zivis un izdzīvotu. Pārtraukumos no tādām nodarbēm kā haizivju ķeršana, noķerto putnu asins dzeršana, viņam nācās saskarties ar tādām lietām kā apdegumiem no saules, jūras slimības un daudzām vētrām, kas aiznesa viņa ēdiena un ūdens krājumus. Beigās viņš saprata, ka nepieciešams lielāks provianta skaits. Priekš mums tas nozīmētu noķert vairāk zivju, Punam tas nozīmēja noķert sasodīto haizivi. Nāvei tas nozīmēja, ka Punu tik vienkārši nepaņemt. Viņš varēja tikt izglābts ātrāk, taču vācu zemūdenes, kas viņu atklāja, nekādu palīdzību nepiedāvāja.
Zobainā nāve vai lenčs? Atkarājas no tevis, kas esi tu pats!
Tieši šajā mirklī Punam radās aizdomas, ka nacisti ir kropļi. Galu galā, kad viņš peldēja tuvu Brazīlijas krastiem, viņu izglāba kaut kādi zvejnieki. Pašreiz ASV Jūras Kara Flote māca savus matrožus izdzīvot pēc viņa tehnikas.
#3 Brāļi Mengi ēda ogles brokastīs.
Kas viņi ir?
Ogļrači, kas strādā Ķīnā un sastop nāvi tieši sejā katru dienu.
Kā viņi uzvarēja nāvi?
Mengs Ksienkens un Mengs Ksienju cītīgi strādāja ogļu šahtā, kad tunelis, kurā viņi atradās, iegruva, aprokot viņus dzīvus. Vispār, ogļū šahtas vienalga kur ir bīstamas vietas, taču Mengi strādāja nelegālās atradnēs, kas nozīmēja, ka darba drošībai paredzētā nauda visdrīzāk tika tērēta iedzeršanai vai kukuļiem tā vietā, lai atrastos skābeklis vai notiktu apmācības, kā rīkoties ārkārtas situācijās.
Pēc tam, kad šahta iebruka, tika sūtīta glābšanas komanda, lai pamēģinātu izrakst brāļus, taču tā ātri nolaida rokas un pārtrauca meklēšanu
Kolēģi centās viņus atrast, taču tūlīt tika arestēti par nelikumīgu ogļu ieguvi, laikam kāds iedomājās, ka viņi, ne tikai paņems līdzi izglābtos divus cilvēkus, bet arī ogles.
Tā nu, iekļuvuši lamatās zem zemes, bez ūdens, ēdiena un glābējiem ļaudis zaudēja cerību. Brāļu radinieki pat veica atradnēs bēru rituālu.
Kaut gan brāļi joprojām bija dzīvi. Sapratuši, ka palīdzības nebūs, viņi sāka paši sevi “atrakt”. Abiem bija tikai viena cirtne un kailās rokas. Viņi izraka tuneli 20 metru garumā.
Darba laikā viņi jokoja par savām sievām, dzēra paši savu urīnu un mēģināja ēst ogles, lai kaut kā nomāktu bada sajūtu. Kā saka brāļi, ja tu mirsti badā, tad ogles garšo lieliski. Citos laikos tās garšo pēc mēsliem. Tiklīdz viņi tika laukā, tā nosūtīja divkāršu “sveicienu” nāvei un ierēdņiem, kas atsauca glābējus.
Pēc tam viņi devās uz slimnīcu, kur vairākas dienas tualetē atbrīvojās no oglēm.
#2 Brents Keiss un viņa lāču izturīgā āda.
Kas viņš bija?
Inspektors, kas strādā Kanādā, kura ir gandrīz kā Amerika, taču ar labāku alu un mazāku ieroču daudzumu.
Kā viņš uzveica nāvi?
Brents nodarbojās pats ar savām lietām, strādājos Britu Kolumbijas mežos, kad Nāve apciemoja viņu 400-kilogramu smaga, milzīga grizli lāča veidā.
Šajā momentā Brents nesa pie sevis cirvi, taču tas jau nepalīdzēs uzvarēt lāci, ja vien nebūs bise, kas izskatās kā cirvis. Brents to zināja un tāpēc izlikās par mirušu.
Diemžēl lācis nemeklēja godīgu cīņu un sāka grauzt Brenta galvaskausu. Kādu mirkli Brents nodomāja, ka lācis jau ēd viņa smadzenes.
Lācis pakošļāja Brentu, iemeta slīkšņā un uzlēca viņam virsū (restlinga stilā)... taču pēc tam pēkšņi aizgāja, atstājot nabadziņu nomirt.
Jāpiezīmē, ka izliekoties par mirušu,Brents izglāba sev dzīvību, jo lāči parasti neēd jau mirušu upuri (nav zināms, kāda iemesla pēc, varbūt viņiem ir kaut kāds goda kodekss). Neskatoties uz visu to, Brents ar norautu skalpu, kas kā skrandas nokarājās viņam gar galvu, piecēlās un devās pēc palīdzības. Viņš atgriezās līdz savai mašīnai, nobrauca 15 jūdzes, sakosts un zaudējot asinis.
Nāve varēja tikai stāvēt ceļa malā un draudēt ar kulaku.
#1 Aleksisa Goginga, neuzvaramā meitene.
Kas viņa bija?
Parasta pirmklasniece, kura gāja uz skolu un darīja nerātnības ar draugiem.
Kā viņai izdevās uzvarēt nāvi?
Viņai vajadzēja glābt savi māti no viena jukuša puiša. Un viņa to izdarīja, metoties viņam tieši priekšā un saņemot sešas lodes tiešā tēmējumā, tajā skaitā vairākas – galvā.
Viss sākās tad, kad tas stulbenis nolaupīja Aleksisu un viņas māti (tas “stulbenis” bija mātes puisis!). Māte centās zvanīt glābšanas dienestam 911, taču kopi teica, ka viņiem pašlaik nav neviena, ko atsūtīt palīgā. Laikam bija aizņemti ar svarīgākām lietām, nekā vecis, kas tur ķīlniekos bērnu, pavērsis pret to pistoli.
Divas lodes trāpīja mātei un tad mazā Aleksisa iestājās starp viņiem, lūdzot izbeigt šaušanu. Nešauboties viņš izšāva 6 reizes un Aleksisa saņēma visas 6 lodes, kuras varēja nogalināt viņas māti. Pa to laiku tomēr ieradās kopi, jo līdz viņiem aizgāja, ka patiešām notiek kas nopietns un kāds patiešām šauj.
Aleksisa padomāja brīdi pirms atdot galus un saprata, ka viņai dzīvē ir vēl daudz darāmā, tāpēc nolēma palikt šajā saulē. Nāvei atlika tikai noskatīties, kā viņa savāc savas mantiņas un dodas atpakaļ uz apsolīto zemi, neskatoties uz to, ka ievainojumi bija tādi, kas vairums no mums varētu nogalināt divas, bet dažus pat trīs reizes. Un kamēr mēs domājam par to, vai viņa nav nemirstīgā kalniete, taisnība ir tajā apstāklī, ka šī meitene ir labāka par to, par ko vairums cilvēku vispār kādreiz kļūs...
:)