Pirmais ko man iemācija vēstures fakultātēir tas, ka nekādā gadījumā nedrīkst vērtēt viduslaiku cilvēkus pēc kaut kādiem mūsdienu jēdzieniem vai standartiem, toreiz bija pilnīgi savādāka izpratne par morāli, labo, ļauno, pieļaujamajiem līdzekļiem kādu mērķu sasniegšanai. Spilgts piemērs tam ir divkaujas, visai populāra izklaide aristokrātijas vidū daudzu gadsimtu garumā, un nevienam pat prātā nenāca kādu vainot slepavībā, ja tas bija nobeidzis savu pretinieku divkaujā. Pat pirmie likumi kas tika izdoti lai aizliegtu divkaujas (kardināla Rišiljē edikts par divkauju aizliegumu, Francija 17.gs) bija pamatoti nevis ar to, ka slepakvība ir slikti, bet gan ar to, ka muižnieki divkājās viens otru apkauj tādā skaitā, drīz nebūs kam karot. Tomēr vēsture pazīst arī vairākas epizodes kad kādu atsevišķu personāžu rīcība ir bijis briesmīgs noziegums pat pēc tā laika mērauklām, tam labi piemēri ir kaut vai šī paša Vladislava III Tepeša aktivitātes, Bērtuļa nakts, Francijā un citi...