Sāksim ar to, ka agrāk es, vecāku un vecvecāku iespaidots, biju apzinīgs cilvēks, kurš arī bija kādā veidā ielikts svētdienas skolā, kurā man vajadzēja kādu laiku mācīties un tad visas tās lietas- varēju skaitīties pilntiesīgs kristietis, izsūdzēt „grēkus” vecam kungam, kuram nav acīmredzot paveicies dzīvē, un viņš noplātot rokas, kautko ātri zem deguna nomurmināja un 3 reizes pieklauvēja pie savas būdiņas loga.
Tā bija pieņemts, un tā ir standarta procedūra, kā jau tas ir iegājies...man bija pilnīgi vienalga, kas to ir izveidojis, un cik tā ir tiešām patiesa vai citādi lietderīga, jo es jutu atvieglojumu, itkā būtu izdarījis kādu labu darbu, par ko es neprasu atalgojumu.
Taču, laiks gāja, un es nevaru teikt, ka es biju pats labākais cilvēks. Tādā ziņā, ka man bija izteikti puiciska tieksme izkauties, man tas bija pat kā azarts, un man kautkādā veidā pat par kaušanos nebija nedz vainas sajūta, nedz nožēla, es to uzskatīju par pašsaprotamu. Tajā pašā laikā, atzīmes man bija samērā labas, sports padevās, mācības diezgan viegli. Un es vienmēr zināju, ka man taču tiks piedots, ja es izsūdzēšu grēkus, jo Dievs taču nevar nepiedot.
Un tajā brīdī es vēl to nesapratu, bet to es sapratu tikai pēc daudziem gadiem. Un tā bija divkosība. Ka patiesībā, jebkurš ateists ir atklātāks savos nodomos, un var godīgi pamatot, kādēļ viņš netic kādām dievībām, turpretī reliģisks cilvēks to pamato ar to, ka „viena tante teica”, tajā pašā laikā izturoties ar nicinājumu pret līdzcilvēkiem, nosodot citādos, apspiežot homoseksuālismu, un būtībā nosodot jebkuru, kas nav ticīgs, vai nepieņemot zinātni, tādā viedā aizkavējot gan savu, gan apkārtējo attīstību.
Pēc kāda laika, iemācoties domāt ar savu galvu, es sapratu, ka pasaulē joprojām valda šis galvenais dabas likums- „Izdzīvo stiprākais.” Taču, ja agrāk ar stiprību saprata tikai spēku, brutalitāti, nežēlību un veci ar ar „lieliem pautiem”, tad tagad ar to vairāk saprot attiecīgās zināšanas, pieredzi, harizmu, un visa beigās tikai fizisko.(Protams, ārējais tēls arī ir svarīgs).
Un, cilvēka mērķis piepildās, ja viņš uz to tiecās, kas jau ir nākošā mana lielā atziņa. Ka lai kāds būtu mērķis, no cita cilvēka skatījuma, tas tomēr ir sasniedzams. Ja arī šīs mērķis, sliktākajā gadījumā, ir slepkavība, vai masu slepkavība, tas tomēr var izdoties. Tad, uzreiz jautājums- a kur tad ir Dievs?
Tātad- Dieva, tāda kā kristietība to pasniedz, nemaz nepastāv, ja reiz šis „Dievs’’ ir gatavs par svecīti un centiem palīdzēt „ticīgajam”, nevis tam, kurš slīgst badā, sērās, nabadzībā vai netaisnībā.
Šis „Dievs” atļauj citiem slepkavot viņa vārdā, garīgi slimiem cilvēkiem kļūt par diktatoriem un vadīt valstis, nežēlīgi noslepkavot dzīvniekus, cilvēkus utt. Var minēt bezgalīgu sarakstu.
Un šis atsauc piemēru, kur atbilde uz patiesības meklētāja jautājumu, „Es nekādi nevaru saprast, ir Dievs vai nav?” Buda vienkārši apsēdās, sakrustoja kājas lotusa pozā un ieslīga transā. Tāpat izdarīja arī jautājuma vaicātājs. Pēc kāda laika viņi atjēdzās, un vaicātājs pateicās Budam par atbildi.
Tāpat uzskatu arī es. Nav jēgas sevi stādīt tik egoistiskā pozā, ka mazās problēmas(uz pasaules fona), cenšās atrisināt ar to, ka izsūdz grēkus vecam onkulim, un turpina dzīvot dikosīgu dzīvi arī turpmāk, dzīvojot pēc dabas likuma, „Izdzīvo stiprākais.”
Sekojoši, filozofija ir laba lieta, bet ko es ar to gribu pateikt, ka ja cilvēks tiešām grib būt cēls cilvēks, viņam nav vajadzīgs kāda novērtējums vai atzinība par to, ko viņš dara, kā tas nereti ir ar reliģiskiem cilvēkiem, kuri bieži citus salīdzina vienkāršā, neobjektīvā veidā- „Tu tici Dievam? Tātad esi labs cilvēks!”
„Netici? Tu noteikti esi slikts cilvēks, kurš tic Sātanam!!!” Ja kāds grib būt cēls cilvēks, tad mans ieteikums ir, necenties, lai tas būtu tikai tāpēc, ka skaities pie kādas reliģijas. Dari cēlus darbus, palīdzi nabagajiem, palīdzi citiem cilvēkiem, velc ārā savējos, attiecies labi pret padotajiem, lai par tevi saka, ka tu tiešām dari labus darbus, nevis izliecies.
Secinot, ja kāds ļoti gribēs darīt nožēlojamu darbu- teiksim, būt diktators, un noslepkavot nevainīgus cilvēkus- tad viņš arī to centīsies īstenot, un nekas viņu neapturēs, jo patiesībā šis izdomātais „Dievs” ir cilvēks pats, kurš nosaka savu likteni. Vienkārši, nevajag cerēt uz brīnumu, bet darīt, lai vai ko tas prasītu, jo neviens neko par brīvu šajā dzīvē nedos. Izdzīvo stiprākais.