Interesanti fakti par Titāniku51

„Titānika” bojāejas visās enciklopēdijās un vēstures mācību grāmatās minēta kā viena no lielākajām 20. gadsimta kuģu katastrofām. Pēc četrām dienām angļu avīzes publicēja valdības paziņojumu: „Cilvēces vēsturē nepieredzēta nelaime notikusi Atlantijas okeānā. Kompānijas „White Star Lines” tvaikonis savā pirmajā braucienā gājis bojā pie Rosa raga, un pēc pēdējām ziņām ir drošs pamats domāt, ka 2200 pasažieriem un komandas locekļiem izglābti 700.”

Viens no aculieciniekiem Bisli kuģa bojāeju apraksta šādi: „Bija ap vieniem naktī. Bija pavisam skaidra debess, tā piebārstīta ar zvaigznēm, spīdēja mēness. Jūra palika mierīga kā dīķis. Nakts bija burvīga, bet auksta. No tālienes „Titāniks”, izceļoties uz skaidrā debesu fona, šķita milzīgs, visi iluminatori un laistījās spilgtā gaismā, un nevarēja iedomāties, ka ir noticis kaut kas slikts, ja nebūtu pamanāms, ka ūdens sniedzas līdz apakšējai iluminatoru rindai.

Apmēram plkst. 2:05 naktī mēs pamanījām, ka kuģa priekšgala slīpums ātri palielinās, komandtiltiņš pilnībā nogrimst ūdenī un kuģa pakaļgals lēnām ceļas vertikāli augšā, gaisma salonos pēkšņi pazuda. Pēc mirkļa atskanēja tāda dārdoņa, kuru varēja dzirdēt jūdzēm tālu. Mašīnkatli un mehānismi izkustējās no savām vietām. Mums par lielu pārsteigumu kuģis palika stāvot vertikāli apmēram piecas minūtes, un „Titāniks” atgādināja milzīgu 45 metrus augstu torni.

Tad mēs izdzirdējām visšausmīgāko kaucienu, kādu jebkad uztvērušas cilvēka ausis – tie bija mūsu līdzcilvēku kliedzieni, kas cīnījās ar nāvi ledainajā ūdenī un sauca pēc palīdzības, kuru mēs nevarējām sniegt, jo mūsu laiva jau bija piepildīta.” Laineri pirms liktenīgā brauciena reklamēja kā pašu lielāko, ātrāko un drošāko kuģi pasaulē, kurš praktiski neesot nogremdējams. Diemžēl īstenība izrādījās pretēja. 1912. gada 30. jūlijā Anglijas tiesa pieņēma oficiālu secinājumu: kuģis gājis bojā sadursmē ar aisbergu, to izsaucis pārmērīgi lielais braukšanas ātrums.

Vainu uzvēla kapteinim Smitam, kaut gan uz kuģa atradās kompānijas „White Star Lines” prezidents Brūss Ismeiss, kas nemitīgi pieprasīja braukt ar maksimālo ātrumu, lai uzstādītu ātruma rekordu un iegūtu „Zilo lentu”, netika pieminētas kuģa konstrukcijas nepilnības. Sadursme ar aisbergu notika plkst. 23:40 Atlantijas okeānā 41,46’ ziemeļu platumā un 50,14 rietumu garumā. Sadursmes rezultātā „Titāniks” bija dabūjis caurumu 100 metru garumā. 2:05 naktī no lainera tika nolaista pēdējā laiva, bet uz kuģa vēl palika gandrīz 1600 cilvēku. Tieši 2:20 „Titāniks” nogrima dzelmē. Tā SOS signālus uztvēra vācu tvaikonis „Frankfurt”, Kanādas tvaikonis „Templ”, angļu tvaikonis „Virginija” un Krievijas-Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrības tvaikonis „Birm”.

Palīdzība ieradās pēc divām stundām, un izglābt izdevās tikai 705 cilvēkus. 1985. gada 1. septembrī trīs zemūdens ekspedīcijas dalībnieki Roberta Balarda vadībā batiskafā Alvīne nolaidās vairāk nekā četru kilometru dziļumā un pirmo reizi 73 gadu laikā pēc katastrofas jūras dibenā ieraudzīja uz pusēm pārlūzušo „Titānika” korpusu. Taču tā izpēte ne tikai neļāva noskaidrot vairākus noslēpumainus apstākļus gigantiskā lainera bojāejā, bet arī uzdeva virkni jaunu mīklu.

Visus šos gadus valdīja uzskats, ka „Titāniks” nogrimis tāpēc, ka saduroties ar aisbergu, tika pārplēsta labā borta apšuve zem iegrimes līnijas. Taču Balarda ekspedīcija kuģa korpusā atrada tikai sešus salīdzinoši nelielus plīsumus, kuru malas bija izliektas uz āru. Šādi bojājumi varēja rasties, piemēram, sprādzienā ( vai sprādzienu sērijā ) kuģa iekšienē. Kas tādā gadījumā bija – kas bija sprādzienu cēlonis, un kā tie saistīti ar aisbergu?