Iespējams, notikumi varēja risināties šādi. Aisbergs pārplēsa borta apšuvi zem ūdens līmeņa mašīnu nodalījuma rajonā. Tur ieplūda jūras ūdens, kura temperatūra bija -2 C. Tas appludināja tvaika katlus, to nokaitētās sienas neizturēja temperatūru starpības dēļ radušos slodzi, un sākās sprādzieni ( spiediens katlos sasniedza 150 atmosfēras ). Sprādzieni paplašināja sadursmē gūtos bojājumus apšuvē, kā arī radīja jaunus, izliecot to malas uz ārpusi... Taču šā notikumu attīstības varianta iespējamība vēl jāpārbauda. Fakts par „Titānika” sadursmi ar peldošo ledus kalnu šaubas neizraisa. To apliecinājuši daudzi pasažieri un komandas locekļi, kam laimējies palikt dzīviem.
Taču Varbūt „Titāniks” nemaz nesadūrās ar aisbergu, bet tikai nedaudz to aizskāra? Taču tad sadūrās ar kaut ko pavisam citu? Vai arī šis kaut kas apzināti sadūrās ar laineri, izmantojot ledus kalnu par aizsegu, un bija patiesais kuģa bojāejas cēlonis?
Bet, ja visā tomēr vainojams aisbergs, tad kāpēc vispār notika sadursme? Kā tas varēja notikt, ka skaidrā laikā, pilnīgā bezvējā, kad jūras viļņošanās nenotiek – pilnīgi neierasti laika apstākļi šiem platuma grādiem un gadalaikam, sardzes virsnieki un matroži nespēja laikus pamanīt briesmas un veikt pasākumus, lai novērstu katastrofu? Vēl jo vairāk tāpēc, ka liktenīgais aisbergs, kā vēlāk noskaidrojās, „Titānika” ceļā bija vienīgais vairāku desmitu jūdžu rādiusā.
Taču, izrādās, gan pirms, gan pēc katastrofas reģistrēta visai dīvainu notikumu virkne. Dažus no tiem citādi kā par pārdabiskiem nav iespējams nosaukt...
Mūsdienās stāsts par „Titāniku” zināms katram, it īpaši no filmas ar Leonardo di Kaprio vienā no galvenajām lomām. Taču tikai retais zina, ka katastrofu visās detaļās pareģoja 14 gadus pirms tā patiesībā notika. Pareģis bija rakstnieks Morgans Robertsons. Savā romānā Godkāre viņš aprakstīja, kā kādā 1898. gada aprīļa vakarā pēc sadursmes ar aisbergu pie Amerikas krastiem nogrimst „Titāns” – milzīgs pasažieru tvaikonis, kas veic savu pirmo transatlantisko reisu no Sauthemptonas uz Ņujorku. Apbrīnojamās sakritības ar to nebeidzas. Reālajam „Titānikam” un izdomātajam „Titānam” ir gandrīz vienāds garums – 269 un 252 metri, samērāms arī to ūdens izspaids – 46000 un 66000 tonnu. Abus kuģus uz priekšu dzina trīs dzenskrūves, un tie devās ceļā ar apmēram 2500 pasažieriem, kas piederēja galvenokārt pie sabiedrības augstākajiem un turīgākajiem slāņiem. Gan „Titāniks”, gan „Titāns” sadūrās ar aisbergu gandrīz vienā un tajā pašā vietā – piecsimt jūdzes uz dienvidaustrumiem no Ņūfaundlendas. Abos kuģos glābšanas līdzekļu nepietika, un apmēram puse no pasažieriem dabūja galu Atlantijas dzelmē, galvenokārt nosalstot ledainajā ūdenī. Šīs un daudzās precīzās sakritības nevar uzskatīt par nejaušām. Pašas par sevi rodas aizdomas par kādu mistisku pareģojumu.
Ko darīja kapteinis?
Nekādi nav iespējams izskaidrot arī gan kapteiņa Smita, gan viņa sardzes palīgu Mērdoka un Laitolera dīvaino vieglprātību. Savulaik to izskaidroja ar pilnīgi skaidro laiku un bezvēju. Minētā vieglprātība izpaudās apstāklī, ka matroži novērotāji kraukļa ligzdā masta galā pat nebija apgādāti ar tālskatiem un situāciju vēroja ar neapbruņotu aci. Novērotāja nebija arī kuģa priekšgalā.
Reklāma
Kad kļuva skaidrs, ka sadursme ar aisbergu ir neizbēgama, profesionālim nepiedodamu kļūdu pieļāva kapteiņa pirmais palīgs Viljams Mērdoks. Ja viņš šajā brīdī būtu komandējis: Pilnu gaitu atpakaļ! Stūri taisni!”, tad „Titāniks” nenogrimtu. Aprēķini parādīja, ka šajā gadījumā tiktu bojāti vienīgi divi ūdensnecaurlaidīgie priekšgala nodalījumi. Kuģis gan sasvērtos uz priekšu, taču to varētu labot, ielaižot ūdeni divos pakaļgala nodalījumos. Ar atlikušajiem 12 neskartajiem nodalījumiem, pietiktu, lai „Titāniks” saglabātu peldspēju. Ja arī kuģis nespētu pats saviem spēkiem aizkļūt līdz ostai, visi pasažieri un komanda paliktu dzīvi. Diemžēl Mērdoks deva citu komandu: Pilnu gaitu atpakaļ! Stūri pa kreisi!”, tādā veidā noliekot aisbergam pa sitienam visu lainera labo sānu. Pieredzējušā jūras virsnieka kļūdas rezultātu zina visi.
Bez vainas vainīgais un vēl kāds cits.
„Titānika” bojāejas apstākļu izpētes komisija nāca pie secinājuma, ka katastrofas vietai vistuvāk atradies tvaikonis „Californien”. Pēc komisijas slēdziena, tas bija vienīgais kuģis, kas varēja atsteigties palīgā grimstošajam lainerim, vēl jo vairāk tāpēc, ka abi kuģi bijuši tiešas redzamības attālumā. Izmeklēšanas komisija atzina „Californien” kapteini Stenliju Lordu par vienu no vainīgajiem pusotra tūkstoša „Titānika” pasažieru un komandas locekļu bojāejā. Apsūdzība palīdzības nesniegšanā grimstošam kuģim jebkuram jūrniekam, vēl jo vairāk kapteinim, ir smags apvainojums, ka faktiski pārvelk svītru viņa profesionālai reputācijai un tālākai jūrnieka karjerai.
Ilgus gadus komisijas slēdzienu neviens neapšaubīja. Tikai 1968. gadā Amerikas tirdzniecības kuģu kapteiņu asociācija pēc atkārtotas „Titānika” bojāejas apstākļu analīzes nonāca pie secinājuma, ka pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem pret Stenliju Lordu izvirzītā apsūdzība bijusi kļūdaina. „Californien” atradās pārāk tālu, lai spētu saskatīt grimstošo „Titāniku”. Izdevās pierādīt, ka attālums starp abiem kuģiem bijis tik liels, ka tālskatī redzēt otra kuģa bortus nav bijis iespējams. Tajā pašā laikā atklājās, ka starp „Titāniku” un „Californien” atradies vēl kāds kuģis. Turklāt no „Titānika” to noturēja par „Californien”, bet no „Californien” – par „Titāniku”. Kuģa nosaukums un valstiskā piederība nav noskaidrota vēl jo projām.
Noslēpumainai „Iks”
Nezināmā kuģa ( nosauksim to par iks ) manevrus, pēc „Californien” borta žurnāla ierakstiem un izglābto „Titānika” komandas locekļu un pasažieru liecībām, izdevās atainot samērā precīzi. Šie manevri ir visai dīvaini. „Iks”, kas virzījās no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, abu minēto kuģu sargmatrožu un virsnieku redzeslokā nonāk apmēram vienā un tajā pašā laikā, plkst 22:25. Tieši plkst. 23:40, tas ir, tieši tajā brīdī, kad „Titāniks” saduras ar aisbergu, „Iks” aptur mašīnas un sāk dreifēt. Pēc tam... apgriežas par180 grādiem, it kā gatavotos doties pretējā virzienā! Taču to nedara, bet līdz pat plkst. 2:05 turpina dreifēt, it kā no sešu jūras jūdžu atstatuma vērojot „Titānika” traģēdijas norisi. Tad „Iks” iedarbina mašīnas, no jauna pagriežas par 180 grādiem un aizbrauc dienvidrietumu virzienā. Plkst.. 2:40 tā borta ugunis pazūd no „Californien” redzesloka.
Kas īsti bija šis noslēpumainais „Iks” un kāpēc tik dīvaini uzvedās? Un, ja no tā vairāk nekā divas stundas mierīgi vēroja kā nogrimst „Titāniks”, vai tas nav saistīts ar lainera bojāeju? Varbūt „Iks” nemaz nebija kuģis šā vārda vispārpieņemtajā nozīmē? Bet varbūt tā bija viena no cilvēku savstarpējā naida izpausmēm, kas divus gadus vēlāk noveda pie Pasaules kara?
Reklāma
Lai vai kā, katastrofa notikusi. Un laiku atpakaļ neatgriezīsi. Lai jums Veiksmīgs šis gads.
