Iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/mistika/Baisas-Japanu-Legendas-Un-Miti/762780
Interesantas Vācu Leģendas Un Mīti1
221
0
Marbahas briesmonis.
Nelielajā Vitlihas pilsētā, kas atrodas Marbahas rajonā, jau vairākus gadsimtus cilvēki bieži ziņo par manītiem vilkačiem. No tiem, īpaši slavens ir tieši viens vilkacis, kas pazīstams kā Marbahas briesmonis. Leģenda vēsta, ka 19. gadsimta sākumā kāds Napoleona armijas dezertieris, kopā ar krievu armijas dezertieriem, bēgļu gaitās nonāk Vitlihas ciematiņā, kur viens no viņiem pastrādā briesmīgas lietas. Franču armijnieks Tomass Švaitzers sastrīdējās ar vietējo fermeri, kā rezultātā viņu nogalināja. Ārā izskrēja abi fermera dēli, kurus Tomass bez žēlastības nogalināja tāpat kā viņu tēvu un devās iekšā mājā, lai izvarotu saimnieka satriekto sievu. Pirms savas nāves, sieviete nolādēja Tomasu, lai tas pilnmēness naktīs pārvērstos par netīru zvēru - vilkaci. Vilkacis bija nežēlīgs, tas bieži uzbruka govīm, zirgiem un pat cilvēkiem, līdz ciemata iemītnieki sacēlās un sāka viņu medīt. Viņu noķēra un sadedzināja attēlā redzamajā vietā. Kopš tiem laikiem, tur vienmēr deg svece, lai aizbaidītu ļauno vilkača garu no atgriešanās.
Karalis Vacmannis.
Vairāk kā tūkstoš gadu senā pagātnē, Berhtesgādenē, valdīja cietsirdīgs karalis, kas bija slavens ar savu nežēlību pret zemniekiem. Viņam patika likt saviem dzimtcilvēkiem pašiem vagot ar arkliem - aizliedza izmantot zirgus, vai vēršus, lai to izdarītu. Katru dienu, karalis noskatījās kā fermeri mokās. Ja kāds nespēja vairs pavilkt, vai bija pārāk ilgi iestrēdzis, Vacmannis uzlaida viņiem medību suņus.
Kādā dienā, fermeris vārdā Hoiss, kurš nebija ēdis 3 dienas un knapi spēja pavilkt savu arklu, iestrēga starp diviem akmeņiem. Pūloties atbrīvot arklu, no akmeņa apakšas izlīda mazs vīriņš, Hoisa īkšķa lielumā. Viņš parādīja Hoisam, lai tas klusē un iekāpa zemnieka kabatā. Pēc darbu pabeigšanas, Hoiss steidzās mājās, lai uzzinātu ko vairāk par šo neparasto būtni... "Esmu Ansis un esmu ieradies, lai palīdzētu dzimtcilvēkiem atbrīvoties no karaļa tirānijas. Savāc savus draugus un es pastāstīšu, kas darāms." Ansis izklāstīja savu plānu - katram fermerim bija jāsavāc vairāki oļi, ar kuriem aizsargāties pret medību suņiem. Lai gan fermeri bija neticīgi, viņi Ansim paklausīja un nākamajā rītā stāvēja pie arkliem, ar oļiem kabatās. Pēc dažām stundām, viens no viņiem bija iestrēdzis un Karalis, priecājoties, palaida vaļā pāris medību suņus. Zemnieks izvilka no kabatas oli un meta ar to sunim. Visiem par pārsteigumu, viņa mērķis nokrita gar zemi, beigts. Iedrošināti, arī pārējie zemnieki sāka apmētāt karali un viņa suņus ar akmeņiem. Drīz, gan Vacmannis, gan medību suņi gulēja beigti, aprakti zem milzīgas akmeņu kaudzes. Tā radās attēlā redzamie Berhtesgādenes kalni, zem kuriem joprojām dus ļaunais karalis Vacmannis.
Reklāma
Rubezālenis.
Sens nostāsts vēsta, ka kalnos starp Čehijas un Vācijas robežu dzīvo milzis Rubezālenis. Tā kā viņam tur ir ļoti vientuļi, viņš dažkārt nolaupa jaunas meitenes ar kurām "izpriecāties". Vienā dienā viņš pamanīja kādu poļu princesi, kurā iemīlējās no pirmā skatiena. Rubezālenis viņu nolaupīja un atveda us savu kalnu, lai apprecētu, bet, protams, ka princese to nevēlējās. Viņa pateica, ka bez sava galma viņai šeit ir ļoti garlaicīgi, un Rubezālenis apsolīja pagatavot galma locekļu kopijas no dārzā augošajiem rāceņiem (vāciski - rübe). Kamēr viņš skaitīja (vāciski - zählen) rāceņus, princese izlavījās ārā un aizbēga. Lai arī milzi pazīst tieši pēc šī vārda, kas nozīmē rāceņu skaitītājs, viņam labāk patīk, ja viņu sauc par kalna kungu.
Bērnu karagājiens.
Tāds nosaukums dots traģiskam kara gājienam, kas notika ap 1212. gadu. Kādam vācu izcelsmes kristiešu bērnam esot parādījusies vīzija par to, kā viņam dots uzdevums miermīlīgā veidā pievērst Jeruzalemes musulmaņus kristietībai. Viņš sāka sprediķot un vākt kompanjonus savai misijai. Ar vairāku "pareģojumu" un "brīnumu" palīdzību, puisim izdevās sapulcēt tuvu pie trīsdesmit tūkstošiem cilvēku un gandrīz visi no tiem bija bērni. Viņš veda savus sekotājus uz vidusjūru, domājot, ka jūra pašķirsies kā bībelē, ļaujot viņiem doties kājām, bet tas nenotika. Divi tirgotāji - Hjū un Viljamss, piedāvāja bērnus pārverst pāri jūrai ar vairākiem kuģiem par velti. Taču, izrādījās, ka viņus ved nevis uz Jeruzalemi, bet gan uz Tunisiju, kur bērni tika pārdoti verdzībā. Nu, vismaz, tie bērni, kuri pa ceļam jau nebija nomiruši no bada, vai slimībām, kas, saskaņā ar leģendu, ir apmēram puse no visiem braucējiem.
Pirmā pasaules kara dezertieri.
Pirms pirmā pasaules kara, pasaule nebija vēl pieredzējusi neko tik šausmīgu. Cilvēki nezināja, uz ko tie parakstās, ejot karā, tāpēc, ir saprotams, ka bija diezgan daudz dezertieri. Baumo, ka daudzi vācu karavīri, kopā ar krievu karavīriem, pameta savus pienākumus un kopīgi slēpās mežos, alās un ciematos. Pa dienām gulēja, bet pa nakti izlīda ārā, lai aplaupītu mirušos zaldātus. Nebūtu nekas neticams, ja daži no šiem mirušajiem karavīriem tika arī apēsti, jo ēdienu iegūt nebija viegli. Dezertieru skaits turpināja pieaugt, līdz armija izlēma viņus likvidēt ar indīgajām gāzēm.
Šīs urbānās leģendas izcelsme nav zināma, taču skaidrs ir tas, ka šie stāsti izpauda to, ko juta visi karavīri, kas cīnījās uz frontes līnijām - karš bija viņu kopīgais ienaidnieks, jo tajā nav uzvarētāju.
Tev patiks šie raksti
