local-stats-pixel

Ieslodzīts ķermenī.255

2230 8

"Apzināts stāvoklis"- šādi mediķi cauc pamošanos operācijas laikā. Arī es to esmu izjutusi un viss ko varu pateikt tas bija interesanti un bailīgi. Citiem neko tādu nekad nenovēlētu.

Es vēlējos uzrakstīt par to rakstu, jo nekur latviešu valodā informāciju par šo fenomenu neatradu.

Ļoti ceru, ka ir kāds spoks, kurš ir bijis tādā pašā situācijā, mani ļoti interesē kāda ir attieksme pret šo fenomenu, vai tas ir atstājis kādas manāmas iezīmes, utt.


Es nevēlos, lai cilvēki domā, ka tādā veidā cenšos pelnīt plusus. Es tikai vēlos informēt, ka arī Latvijā ir tādi gadījumi. Es rakstu par "apzināto stāvokli" centos jau sen uzrakstīt, bet vienmēr pietrūka drosmes pabeigt līdz galam.

Esiet veseli!

Reklāma
Reklāma
Reklāma
2230 8 255 Ziņot!
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://dzīve
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 255

0/2000

atbildot uz komentāru :Otro reizi, kad kājā dzelžus lika, tad nejutu itkā neko, jo bija veikta "punkcija", respektīvi nomērdēts no nabas līdz lejai pilnīgi viss :D... tad man drusku gļučīja, es esot daudz runājis neķītrības ar blakus sēdošajām māsiņām, par to ārsts pateica māsiņām lai "ielej man vēl morfijiņu" :D

 

°šo punkciju sauc par spinālo,jeb epidruālo anastēziju! šīs anastēzijas bŗīdī neviens morfiju nelaiž,morfijs tiek pielietots tikai pēc anastēzijas,un tikkai tad ja tiek izjustas neciešamas sāpes!

0 0 atbildēt

Izsaku līdzjūtību visiem, kas ko šādu ir piedzīvojuši.. Pats to neesmu izjutis. No vienas puses gribās sajust kā tas ir pamosties operācijas laika, bet bailes par sāpēm un traumētu tālāk dzīvošanu mani tomēr atbaida.. Un jā, man nav bijusi un tuvākajā laikā arī nav plānota neviena operācija.

0 0 atbildēt

Nezināju, ka tā ir tik reta parādība. Pašam arī tā gadijās, pirms pāris gadiem. Bet es gan biju pavismam mierīgs. Skatījos kā ievieto implantu man celī. Es nezinu, ko viņi tur ievada, lai nomierinās, bet tā sajūta neaprakstāmi laba. Ja es lietotu stiprās narkotiskās vielas, tā būtu mana iecienītā :d

0 0 atbildēt

Ja es būtu ārsts, es pat nobītos nedaudz no tā, ka pacients pēkšņi atver acis un tajās redzama bezpalīdzības pēdējā pakāpe. baisi ,bet ļoti interesanti . + protams!!

0 0 atbildēt

Aaah, un tagad tas mani mocīs ilgi....

Vienkārši  pašai iespējams būs jātaisa operācija un jau tagad par to nervozēju, izlasot rakstu esmu vel lielākā šokā. Cerēšu, ka ar mani tā nenotiks....

0 0 atbildēt

Reiz man likās, ka uz operāciju galga līdz savam pusmūža vecumam nenokļūšu, bet nokļuvu varmācības rezultātā. Teikšu tā, neatcerējos neko no notikušā, bet kad pamodos jutos briesmīgi, jo apkārt bija tik daudz svešu cilvēku un bābietis kurš visu laiku klaigāja - neguli! neguli! Bet tur esot pirmo reizi mūžā jutos drošībā neatkarīgi no operācijas rezultāta!

+++ Tev :)

0 0 atbildēt

Damn, es pat nezināju, ka tas ir kaut kas unikāls.

Es arī pamodos operācijas laikā, kad man zāģēja, urba un lika kopā kaulus kreisajai rokai, izrubījos tikai tad, kad sāka šūt ciet.

0 0 atbildēt

Ja mani operēs es teikšu, lai man anastēziju tā kārtīgi sagrūž : reeka: . Sāk mani ļoti interesēt, kā tas ir , bet piedzīvot to negribu.

0 0 atbildēt

nesen kā izoperēja man aklo zarnu, bet par laimi nepamodos operācijas laikā! Arī es narkozes iedarbībā sarunāju visādas muļķības! ;d

0 0 atbildēt

Man 7 gadu vecumā bija aklā zarna,pats galvenais,nezinu kāpēc,bet es nezināju,kas ta tāda operācija īsti ir,nezināju,ka atgriež vēderu utt. Man tā bija trauma uz mūžu,jo es ar pamodos.Atceros,kā mani aizveda uz zāli,tās spilgtās gaismas,māsiņas,un es nezināju ko ar mani darīs,man ievadija narkozi un pateica,ka es aizmgšu,es skaitiju sekundes nezin kāpēc un diezgan ātri tā bilde pazuda,sākās bezfilma,tad es dzirdēju kā ārsti sarunājas un milzīgas sāpes vēderā un to,ka mani šuj jau kopā,tas ilga pailgu laiku un tad atkal bija bezfilma,bet tad jau es varēju nedaudz atvert acis un jau miglaini redzēju,ka esmu palātā,bet aizmigu un baigiiii ilgi nogulēju.Njaa,tikai kopš tā laika es drausmīgi izvairos no slimnīcām un dīvaini runāju,nedaudz raustot valodu.Un dīvaini arī tas,ka to atcerējos tikai pēc dažiem mēnešiem,kopš operācijām.emotion

0 0 atbildēt

Nu man bija aklās zarnas operācija , bet neko tādu neatceros. :S Žēl ka ar mani nā nenotika :)

0 0 atbildēt

šausmas. o_O

0 0 atbildēt

Ja  nejūt sāpes operācijas laikā, tikai uz brīdi nāk pie apziņas tad jau vēl ne tik traki, psiholoģiski var vieglāk tikt pāri, pat visām bērnību traumām, bet ja jūt visas sāpes, ķidāsanu utt. operācijas laikā, tad tas ir vnk briesmīgi. Brrr...

0 0 atbildēt

 Jūtu tev līdz, negribētos būt tavā vietā. Nu tu mani sabiedēji, man tagad būs bail no operācijām.

0 0 atbildēt

nez ka ir ar pilno anesteziju bet ar lokalo kad man opereja kaju nagus bija ta iespriceja arsts tur bikuciti viena kaja kaja ka blukis rauj dur vienalga ko biski kutina, otra kaja iespriceja 3 sprices vel tad kkadu uber sprici un visu ta pat jutu.. kad atrava nagu gandriz acis izspraga.

0 0 atbildēt
Bija kādreiz ļoti labs seriāls Mākslīgais skaistums un tur arī bija paciente kas operācijas laikā, kad laboja kko viņas sejai, visu izjuta. Diezgan traģiski un interesanti reizē.
0 0 atbildēt
Ja, manai omai jaunībā tā gadījās, kad veica ķeizargriezienu, ļoti ilgi bija pie apziņas, pakustēties nevarēja. Tas bija šausmīgi un nevienam nenovēl, sāpes bija nepanesamas. Tajā laikā vēl veica baigos griezumus ķeizaram
0 0 atbildēt

ES esmu pamodusies operācijas laikā, kad man rokas lūzumu dēļ ievietoja skrūves un metāla plāksnes. Pirmais ko dzirdēju, ka ārsti savā starpā jokojās un teica ka šitais ir vecs zāģis, jāprasa jauns. Nobijos ka dzirdēšu vēl kādas zāģēšanas skaņas un mēģināju darīt zināmu, ka esmu pamodusies. Tad man pajautāja, vai vēlos uz tualeti. Es teicu jā un man žigli papildināja narkozes devu. Interesanti vēl bija tas, ka vēlāk gribēja veikt asins pārliešanu, jo biju saņēmusi pārāk daudz narkozes. Bet kad uztaisīja analīzes, paši bija šokā, tās bija normālas, bez mazākās narkozes pazīmes

0 0 atbildēt

savukārt, kad pēc gada visus metālus ņēma ārā no rokas, bija īstās šausmas. Kopš tiem laikiem es visiem stāstu, ka pēc miršanas vēlos kremāciju un tikai. Vēl tagad pēc 10 gadiem murgoju, kā mani atveda uz palātu un es nevarēju pamosties vairākas stundas, kaut visu dzirdēju kas apkārt notiek. Es biju svēti pārliecināta, ka esmu morgā un ka visi domā ka esmu mirusi. Un kāds bija atvieglojums, kad izdzirdēju no blakus gultas bērna balsi- kāpēc viņa raud? Laimīgākais brīdis manā mūžā. Nopietni.

0 0 atbildēt

man ar tā bija --operācijas laikā pamodos..blin..un ātrumā zilu  ķirurgam zilu aci,pelnījis bija ..nav ko mani graizīt ..

0 0 atbildēt
« 4  5  6  7  8 »